Faial - zilā sala, vulkāna krāteri, vaļi un jahtas, 3.daļa



1.attēls. Piko kalns no lidojuma

Pēc pavadītām 7 dienām Sao Miguel salā devāmies tālāk – uz Faial salu. Rīta agrumā "Pedro" mūs savāca un aizveda uz Pontas lidostu, kur gaidījām savu lidojumu. Interesanti, ka Sata Acores rīcībā ir tie paši Bombardier 400nieki, kas AirBaltic rīcībā. Tādēļ vismaz man likās, ka sajūta kā lidojot mājup. Līdzīgi kā AirBaltic dzelzs putnos, arī šeit lika pasažieriem izsēsties simetriski pa visu salonu, lai uzlabotu svara sadalījumu.

Lidojums līdz Faial salai aizņēma mazliet mazāk par stundu. Par pašu lidojumu nav daudz ko stāstīt. Vienīgā interesantā lieta, lidojuma beigu daļā sanāk lidot virs Piko salas un reizē tieši garām Portugāles augstākajai virsotnei – Piko kalnam. Skats ir iespaidīgs, it īpaši tādēļ, ka kalns kā jau bieži vulkāniskas izcelsmes salu gadījumā ir vientuļš okeāna vidū.

Piezemējāmies Faial salā diezgan…hmm agresīvi… AirBaltic tagad slavē sevi un savus pilotus par jauno nolaišanās procedūru, ka ir samazinājuši loku pirms nosēšanās utt. Tā nav inovācija – te pilots šķiet loku vēl nebija pabeidzis, kad riteņi jau pirmo reizi skāra skrejceļa asfaltu. Jā – pirmo reizi, jo no trieciena lidmašīnu vēl uzsvieda mazliet atpakaļ gaisā. Bet vismaz jautri :)

Nedaudz pagaidot sagaidījām arī Tiago – vīrieti, pie kura dzīvojāmies 3 dienas uz Faial salas. Tiago bija tik draudzīgs, ka uz jautājumu, kā labāk nokļūt līdz viņa dzīvesvietai no lidostas, viņš piedāvājās atbraukt mums pakaļ uz lidostu un aizvest līdz miteklim. Viņa auto – pavecs un graustīgs Land Rover, kur grab viss, un šķiet, ka auto tūlīt izjuks. Tajā pašā laikā var redzēt, ka viņš kā autovadītājs ar to ir saaudzis kopā – pārvalda ideāli. Kopā ar Tiago mūs sagaidīt ieradās arī viņa suns – par sugu neesmu drošs – kaut kas no zelta retrīveru sērijas, bet ar piejaukumu. Suns super-draudzīgs! Šķiet, ka visu ceļu suns sēdēja blakus Polundram un momentiem laizīja seju. :)

Tiago mūs aizveda līdz Hortai – vienīgai Faial salas pilsētai. Aizveda līdz dzīvoklim, kur mēs atstajām mantiņas. Dzīvoklis ļoti foršs – 3 istabu dzīvoklis jaunuzceltā mājā, ar fantastisku terasi, kur paveras skats pāri Hortai un pāri jūras šaurumam, kas atdala Faial un Piko salas. Šeit nākamajos vakaros izpaudos ar fotografēšanas priekiem.

Tiago mājās nevarēju nepamanīt divas lietas – dažādus kaulus un tādas pašas grāmatas kā man mājās. Par pirmo skaidrība bija uzreiz – Faial sala izsenis bija slavena ar vaļu medīšanu, un acīmredzot katrs salas iedzīvotājs lepojas ar savu senču panākumiem šajā jomā. Arī Tiago mājā bija virkne vaļa kaulu, zobu un dažādu no vaļa kauliem gatavotu izstrādājumu. Hortā ir muzejs, kurā ir dažādi no vaļu kauliem gatavotu izstrādājumu kolekcija, bet mēs uz to nemaz neaizgājām – tepat mājās varējām visu apskatīt un aptaustīt. Otra interesantā lieta – Tiago grāmatu plauktos uzreiz atpazinu dažādu makroekonomikas grāmatu portugāliskās versijas. Un uz galda ieraudzīju badge ar uzrakstu "Ordem dos Economistas". Nevarēju nepajautāt Tiago – ar ko tad viņš nodarbojas. Izrādās, ka viņš uz salas ir faktiski makroekonomists. Šito sakritību! Viņš bija pārsteigts izdzirdot, ka esmu LV ekonomists un Polundrs arī pa to pašu šniti. Attiecīgi uzreiz bija skaidrs, ka mums būs par ko parunāt.

Horta, mašīnas īre un brauciens uz krāteri

2.attēls. Piko kalns no Faial

Pēc īsas iepazīšanās ar mitekli un Tiago, devāmies ar Polundru pirmajā pastaigā pa Hortu. Ar ko ir slavena Horta un Faial sala? Ar bijušo un esošo vaļu industriju, ar krāteri salas vidū, ar jahtu ostu, ar Peter's cafe, ar daļēji ielūzušu vulkāna krāteri tieši pie Hortas. Tad nu mums bija doma visu šo trijās dienās izbaudīt. Pēc īsas pastaigas lejā no kalna (Tiago dzīvoklis atrodas pašā augstākajā pilsētas daļā – katru dienu vakarā dabūjām labu fizisko slodzi, kāpjot mājup) pamielojāmies vietējā konditorejā pēc kā devāmies apskatīt vietējo kantoru piedāvājumus vaļu apskatei. Sākām plānot kurā dienā ko darīt, kad pēkšņi pilsētas centrā mūs noķēra Tiago un pravietiski pateica – "Ja gribat redzēt vulkāna krāteri salas vidienē, tad jums ir jābrauc tūlīt". Tiago skatījās debesīs un kā jau vietējais juta, ka laika apstākļi mainīsies. Mēs, protams, neko tādu nejutām, jo šī bija mūsu ceļojuma pirmā diena ar pilnīgi skaidrām debesīm. :) Bet tomēr Tiago mēs paklausījām par ko esam viņam lielu pateicību parādā. Uz dullo devāmies uz tuvāko autonomu, kuras bukletu bijām paņēmuši lidostā (iepriekš nebijām plānojuši īrēt auto Faial). 

Iegājām auto īrē un bažīgi prasījām vai var dabūt kādu auto – tūlīt. Bažīgi, jo, pirmkārt, parasti auto uz vietas nav – tie jāpasūta laicīgi. Otrkārt, ja vajag tūlīt, tad cena parasti ir 3x lielāka. Ofisa tante uz mums dīvaini paskatījās un teica: "Jā, protams, tūlīt, par tādu cenu, kā bukletā". Mēs nosākuma nesapratām – tā ir ironija vai nopietni. Izrādās tiešam. Turklāt mūsu izvēlētās A klases (lētākās) autiņš nav pieejams, tādēļ mums par A klases cenu iedeva C klases autiņu – tikko no konveijera noripojušu Ford Fiesta. :) Bijām ļoti apmierināti, ka šādi izdevās atrisināt transporta jautājumu. Jau pēc 20 minūtēm braucām jaunajā auto pa pilsētu meklējot ceļu uz Faial salas centrālo vulkāna krāteri (Faial salā tādi ir daudz, bet pašā salas vidū ir lielākais).

Aptuveni 40 sekundes pēc kustības uzsākšanas pa Hortas ielām braucām pa šauru ielu, kur gar ielas malu stāvēja automobiļi... es vēl skatījos, ka Polundrs mazliet pa tuvu labajai malai ir, un gribēju ko teikt, bet nepaspēju. Ba-bam… un spogulis manā pusē ir nolocīts pret ielas malā stāvošo pikapu. Pēc kāda laika apstājāmies, lai novērtētu zaudējumus (īrē bijām paņēmuši apdrošināšanu, bet pašrisks 50 eiro apmērā saglabājās, jo Rīgā apdrošināšanu nopirku vien dienām, ko pavadījām Sao Miguel salā). Uz spoguļa nebija nekādu bojājumu, vien izskatījās, ka krāsa noskrāpēta, bet vēlāk izrādījās, ka tā ir nevis mūsu krāsa, bet pikapa krāsa… :) Mierīgi to notīrījām un devāmies tālāk (jāuzteic jauno automobiļu krāsas noturīgums, jo trieciens tomēr bija visai pamatīgs). Pēc minūtēm 40 bijām jau pie krātera.

Krāteris, migla…

3.attēls. Faial vulkāna krāters

4.attēls. Skats no Faial augstākās virsotnes uz
Piko augstāko virsotni

Krāteris izskatās ļoti, ļoti iespaidīgs… to diemžēl neizdevās nodot ar bilžu palīdzību – lai to nobildētu vajadzīga vismaz full-frame kamera vai platleņķa objektīvs, kas manā gadījumā nebija pieejama atribūtika. Tāpēc – links uz google bildēm. Krāteris brīdī, kad atbraucām, jau sāka "pildīties" ar mākoņiem – Tiago bija absolūta taisnība. Aptuveni 10 minūtes paspējām baudīt skatu – krāteris tiešām ir liels, un super zaļš. Krātera iekšienē zaļo zāle, ir mazi ezeriņi, aug puķes un viss ir ļoti skaisti. Pēc 10 minūtēm krāteri aizklāja mākoņu sega – jau atkal pastaigājāmies mākoņos. Tālāk devāmies pa vienu no krātera malām augšup – uz Faial augstāko punktu krātera malā esošajā kalnā. Aptuveni 15-20 minūšu kāpiens un esam augšā – pašā kalna galā izvietota vietējā meteoroloģijas stacija + radio/televīzijas komunikācijas. No šejienes skats ļoti iespaidīgs. No sākuma, kad mākoņi vēl nebija aizvilkušies, varēja redzēt pāri visai salai un redzēt arī tālumā esošo Piko salu un Sao Jorge salu. Kad mākoņi pilnībā nosedza apkārtni riņķī mums, tad skats kļuva vēl sirreālāks – bijām kalna galotnē, mums riņķī "lejā" bija mākoņu kārta un tālumā virs mākoņiem redzama Piko kalna virsotne jūras šauruma otrajā pusē. Pēc kāda laika kāpām lejā, jo augšā būtiski pastiprinājās vējš un arī redzamība ar katru mirkli pasliktinājās. Lejā kāpām redzamībā knapi 10m. Šie apstākļi mums lika pārdomāt mūsu plānu kāpt Piko kalnā (nu ok, mana krapju nomocītā kāja arī bija viens no faktoriem) – skaidrs bija tas, ka nezinot maršrutu šādos apstākļos mēs vienkārši apmaldītos (vēlāk arī Tiago stāstīja, ka mūsu plānotais kāpiens būtu pārāk bīstams, katru gadu cilvēki uz Piko kalna mirst).
Pie automobiļa redzējām ar taksi atbraukušos tūristus, kas tajā brīdī redzēja vairs tikai krātera malu un daudz baltas miglas/mākoņu. Mums šoreiz, atšķirībā no Sete Cidades, paveicās. Pareizāk nevis paveicās, bet gan Tiago pravietojums lieti noderēja. Turklāt skrienot laikam pa priekšu – visu laiku, ko palikām Faial salā, Faial virsotne bija mākoņu apskauta. Tātad šis bija vienīgais pareizs 10 minūšu sprīdis, kurā varējām apmeklēt šo krāteri. Ļoti apmierināti no pastaigas un skatiem, iekāpām mašīnā un plānojām, kur doties tālāk. Šā krātera apmeklējums būs viena no tām lietām, ko atcerēšos ilgi – viens no manu dzīves ceļojumu lielākajiem iespaidiem.

"Jaunā zeme"

5.attēls. Capelinhos "jaunā zeme" un bāka

6.attēls. Capelinhos "jaunā zeme"

 Ļoti interesanta vieta Faial salā ir "jaunā zeme" - Capelinhos. Tā ir vieta, kur 1957-1958. gadā notika vulkāna izvirdums, kā rezultātā radās jauna zeme 2.4 km² platībā. Viens ir, kad skolā māca, ka salas rodas no vulkāniskajiem izvirdumiem, otrs – ieraudzīt salīdzinoši nesenu vulkānisko aktivitāti un tās ietekmi uz ainavu dzīvē. Par pašu izvirdumu daudz nerakstīšu – tas labi aprakstīts Wikipedia rakstā, bet interesantā lieta ir bāka. Fotogrāfijās redzamā bāka agrāk iezīmēja salas beigas, bet tagad atrodas faktiski nevis raga galā kā agrāk, bet gandrīz vai sauszemes vidū. Apmeklējot šo vietu piefiksē pie sevis, ka sajūta nedaudz dīvaina – pilnīgs klusums, riņķī daudz vulkānisko putekļu, zeme sastāv vien no vulkāniskajām smiltīm, kas regulāri tiek vēja paceltas gaisā. Riņķī kaut kas mistisks, mazliet drūms, lai arī no vēstures liecībām izriet, ka cilvēki izvirdumos šeit nav cietuši.

Brauciens uz Hortas krāteri

Atpakaļ ceļā izdomājām, ka jāizmanto iespēja, ka mums ir mašīna, un jāuzbrauc arī Hortas krāterī, kas daļēji atrodas ūdenī, bet ir savienots ar sauszemi. Meklējot ceļu uz krāteri, manas kārtējās navigācijas kļūdas dēļ iekļuvām ekstremāli šaurā ielā, kas veda strauji lejup no kalna. Uz šī te kalna mēs noslāpām… aptuveni 10 m no mums bija 90° pagrieziens, ārmalā mašīnu rinda un mēs neredzam, kas aiz tā notiek (nesaprotu, kā te varētu izbraukt platāks autiņš par Fiestu). Aizmugurē jau rinda ar nemierīgiem autiņiem, bet priekšā līkums, kuru mūsu automobilis var izbraukt tikai ar nolocītiem spoguļiem. Nolokam spoguļus un braucam, tieši pirms līkuma atkal noslāpstot… neitrālajā, gandrīz vai, ar rokām aiztaisot acis un kliegdami :)... brīnumaini izbraucam cauri šim līkumam, bet izrādās, ka aiz līkuma ir vēl 20m lejup un krustojums, kur no pretējās puses brauc mašīna. Viss jau būtu jauki, bet noslāpušajai Fiestai šajā momentā bremzes vienkārši nereaģē… (nezinu, kas tā par sistēmu). Tā nu mēs ar katru metru paātrinoties tuvojamies krustojumam, kur pretī braucošajam autiņam ir priekšroka. Tas viss notiek 2-3 sekunžu laikā un es tik atceros, ka nodomāju: "Kāpēc Polundrs nebremzē?". :D Pēdējā brīdī tomēr paspēju noraut rokas bremzi un ar kaucošām riepām un sānslīdi ieslīdam krustojumā. :D Pretī braucošā automobiļa vadītāja sejā rakstīts bija viss :D Mēs aizbraucām 50m tālāk un vienkārši klusējot pasēdējām mašīnā… :D Nolēmām krāteri kājām sasniegt citu dienu. :D Tomēr mūsu tās dienas piedzīvojumi saistība ar autobraukšanu vēl nebija galā.

Lielveikals un parkings Hortā

7.attēls. Vietējā bāriņa bārmenis ar
LV galveno eksportpreci Azoru salās

Šajā paša dienā apmeklējām arī Hortas vienīgo lielveikalu, kur nopirkām Atlantijas okeānā zvejotās garneles, vīnu un devāmies mājup to visu pagatavot. Interesanti, ka šajā veikalā pirmo reizi ieraudzīju produktu, kas ir vienīgais LV produkts, ar ko saskārāmies Azoru salās. Nē, tā nav ne Laimas šokolāde, ne brētliņas tomātu mērcēt, bet… šņabis. Tas bija LB ražotais "Moskovskaya". Turklāt, kā pamanījām bāros un restorānos, tad šim šņabim Azoru salās ir gandrīz vai monopolstāvoklis – tas noteikti ir izplatītākais šņabis Azorās. Pēc lielveikala apmeklējuma devāmies mājup – vismaz mēs tā domājām. Faial ielu sistāma ir būvēta uz principa, ka lielākā daļa ielu ir vienvirziena, turklāt nav nekādas izteiktas loģikas kā būtu sakārtoti to virzieni. Rezultātā mājup, kas atrodas 15 min. gājienā no pilsētas centra braucām 40 minūtes… Turklāt tāpat neatradām veidu kā nokļūt mājās… Atstājām auto pie netālu esošās baznīcas, kas bija tuvākā vieta, kur mēs spējām piekļūt šajā labirintā. :) Pa ceļam vēlreiz nolocījām spoguli Fiestai, bet jau atkal – bez bojājumiem. Pēc 5 minūšu sprinta augšā kalnā beidzot sasniedzām mājas. Pirmā diena sanāca negaidīti intensīva – no rīta vēl bijām Sao Miguel, bet dienas gaitā pārcēlāmies uz Faial, negaidīti izīrējām auto, apskatījām krāteri, aizbraucām uz "jauno zemi", Polundrs vēl paspēja pajāt ar zirgu vietējā izjāžu centrā, un vakarā vēl uztaisījām "izklaides" ar auto.

Vaļu muzejs un kāpiens Hortas krāterī

Vienā no dienām apmeklējām Hortas vaļu muzeju, kas atrodas tieši piekājē Hortas vulkāna krāterim. Muzejs faktiski ir bijusī vaļu pārstrādes rūpnīca, kur saglabājušās visas iekārtas – krāsnis, dažāda veida smalcinātāji, griezēji, eļļas iegūšanas ierīces utt. Ļoti interesanti, bet reizē drūmi, jo saproti, ka šeit dalīja lielos, skaistos vaļus. Drūmās noskaņas pastiprina dažādi fotoattēli un aptuveni 30 minūtes garā filma par vaļu medībām Hortā. Nekad nebiju saskāries ar šo nodarbi, tādēļ vismaz man šķita ļoti interesanti. Bet prieks, ka vaļi vairs netiek ķerti (izņemot atsevišķas valstis pasaulē – laikam Islande, Norvēģija, Krievija un Japāna vēl nelielos apjomos ķer vaļus).

8.attēls. Skats no Hortas krātera

Pēc vaļu muzeja apmeklējuma devāmies augšā krāterī – pastaiga pa asfaltētu ceļu aizņem kādas 20-30 minūtes. Krāteris faktiski atrodas okeāna – to no visām pusēm apskalo ūdens un tik šaura zemes strēmele savieno ar sauszemi. Kāpjot augšā krāterī, okeānā redzējām delfīnus, kas rotaļājās pie netālu esoša tūristu kutera. Pats krāteris ļoti skaists – īpaši skaists skats ir uz nolūzušo krātera malu, kas tādējādi ir atvērta okeānam. Žēl, ka pati augstākā krātera mala rezervēta Portugāles aizsardzības ministrijai, kas tur izvietojusi savas iekārtas. Runājot par iekārtām – Hortai savulaik ir bijusi ļoti nozīmīga loma komunikāciju tehnoloģiju revolūcijā. Proti, tieši caur Hortu tika vilkti pirmie transatlantiskie telegrāfa kabeļi, kas savienoja ASV un Eiropu.

Peter's Cafe, ostas promenāde

9.attēls. Sport Cafe

Viena no lietām ar ko slavena ir Horta – ir tās jahtu piestātne. Tā kā Horta faktiski ir tālākais Eiropas rietumu punkts (ja neskaita mazās Azoru salas), tad šī vieta ir kā radīta visiem burāšanas entuziastiem kas dodas rietumu virzienā vai atpakaļ uz Eiropu. Tādēļ liela daļa Hortas pašvaldības ienākumu nāk tieši no jahtu tūrisma apkalpojošo dienestu darbības. Tā uz Hortas ir ļoti attīstīti dažādi pakalpojumi, kas nepieciešami burātājiem – dažādi remonti, degvielas papildināšana, pārtikas krājumu uzņemšana utt. Attiecīgi arī atmosfēra pilsētā ir lieliska – ap 30% cilvēku pilsētas centrā ir iebraucēji, kas piestājuši pilsētā, lai papildinātu krājumus pirms vai pēc Atlantijas okeāna šķērsošanas. Ceļotāji rada lielu pacilātības sajūtu – vieni ir ceļojuma gaidās, citi priecīgi, ka spējuši šķērsot okeānu. Viens no galvenajiem apskates objektiem Hortā ir ostas promenāde – tajā katrai ienākušajai jahtai tiek atvēlēts aptuveni 3*2m liels pleķis, uz kura var atstāt savu vēstījumu nākamajiem ceļotājiem. Ir neticami tur staigāt un redzēt cik daudz šeit tikai dažu pēdejo gadu laikā ir bijuši ceļotāji. Nevienu Latvijas karogu neatradām, bet Lietuviešu un Igauņu atstātās pēdas gan atradām (ja pareizi atceros, tad vairāk nekā pirms 10 gadiem jahta "Milda" gan piestāja šeit savā pasaules apkārtceļojumā).

10.attēls. Vietējie  gardumi

Bet vieta, kur vislabāk var izjust internacionālismu, tautu sadraudzību, ceļošanas garu, brīvību un dzīves garšu ir Peter Cafe Sport. Tā ir vieta, kur nu jau faktiski kopš 1918.gada satiekas jūrnieki, burātāji, ceļotāji – apspriež ar jūru saistītas norises, iedzer pa mēriņam (vai vairāk). Šī neapšaubāmi ir populārākā Hortas vieta vakarā – iestādījums ir visai maziņš, bet cilvēki ir gatavi tusēt arī ārā ap kafejnīcu. Galvenais dzēriens – protams džins ar toniku. Arī mēs savās 3 dienās, ko pavadījām Hortā kļuvām par pastāvīgiem Peter Cafe apmeklētājiem, un atklājām, ka tas ir ne tikai krogs iedzeršanai, bet tur ir arī lieliska virtuve. Šeit beidzot pagaršoju vietējo specialitāti – asinsdesas desiņas, piekožot ananāsus. Asinsdesa kā jau asinsdesa, bet daudz smalkāka maluma nekā pierasts ēst LV. Ja gadās būt Peter Cafe, ņemiet vēra – porcijas ir milzīgas. Tātad īsumā – Horta un it īpaši Peter Cafe ir vieta, kur satikties avantūristiem, ceļotājiem un piedzīvojumu meklētājiem. Starp citu, pat e-laikmetā, Peter Cafe pie bāra letes joprojām darbojas sludinājumu dēlis – pie bāra letes augšmalas tiek stiprināti sludinājumi: piedzīvojumu meklētāji meklē vietas uz kuģiem, daži meklē darbu, daži meklē darbiniekus. 

11.attēls. Lapas

Pēdējā vakarā pasēdējām Peter Cafe kopā ar Tiago – viņš mums pastāstīja par dzīvi Azoru salās, par savu personīgu dzīvi, protams, neiztika arī ekonomikas temati – par Portugāles ekonomikas stagnāciju, salīdzinājumiem ar LV un eiro zonas problēmām kopumā. Tiago, kā jau šķita pirmajā dienā, izrādījās ļoti lādzīgs cilvēks – stāstīja daudz interesanta par salām, saviem nākotnes plāniem un solījās iegriezties pie mums ciemos Rīgā, ja beidzot savāksies un īstenos vienu no saviem ceļošanas sapņiem – braucienu uz Maskavu.

Starp citu, cik zinām, uz Hortas salīdzinoši nesen kādu laiku ir dzīvojis latvietis, kas nodarbojās ar jahtu remontēšanu. Par viņa ikdienu un piedzīvojumiem var lasīt draugiem.lv – skat. Gunārs Shtrauss ceļojuma aprakstus – tur diezgan daudz par dzīvi Faial, kāpienu Piko kalnā un tradicionālajām laivu sacensībām.

Izbrauciens pie vaļiem

Vienā no dienām devāmies izbraucienā ar laivu skatīt vaļus brīvā dabā. Brauciens aizņēma aptuveni 3-4h. Īsumā – redzējām kašalotu, kā arī delfīnus. Apbrīnojami, cik kašalots ir liels – ir dīvaini atrasties tuvumā tādam milzenim. Protams, žēļ, ka redzamību ierobežo fakts, ka valis ir zem ūdens :D un nelēkā virs ūdens kā pa Discovery, bet jebkurā gadījumā pasākums ir interesants.

Ieteikums, ja vēlaties doties vaļu un delfīnu medībās, tad ir vērts paņemt lielāku kuteri, kuru tik ļoti nekrata lielajos okeāna viļņos + ja zināt, ka Jums ir jūras slimība, tad jau laicīgi lietot medikamentus, jo šūpo diezgan pamatīgi. Mums uz laivas viss bija ok, bet, palasot ceļojuma aprakstus, var atrast gadījumus, kad cilvēkiem kļūst pavisam slikti. Mūsu gadījumā arī bija mēreni pavēsi – tomēr okeāna vidus, ārā kādi +16 un stiprs ziemeļu vējš. Ja gadījumā izvēlas mazāku laivu, tad arī ūdens, kas šļakstās iekšā laivā. Cenu starpības faktiski nav, tādēļ prātīgāk izvelēties lielo laivu – piemēram, tajā pašā Peter Cafe var pieteikt labu divstāvīgu kuteri (kuru gan darbinieki nevarēja iedarbināt kādu pusstundu, bet tā jau tehniska nianse :). Un jā, brauciena laikā ar staigāšanu pa klāju nevajadzētu aizrauties (ja vien rokas nav spēcīgas kā mērkaķim :), laivu tā mētā, ka nogāzties no kājām ir elementāri, ko pierādīja mūsu ceļabiedri – vāciešu pensionāri. :D

Rezumējot: no Faial salas nezin kāpēc ļoti žēl bija doties prom – iespējams tādēļ, ka nāca virsū apziņa, ka atvaļinājums iet uz beigām. Pēdējās dienas rītā Tiago mūs 7.00 no rīta aizveda uz ostu, kur iepriekšējā dienā bijām iegādājušies biļeti uz Piko. Jā, stāsts vēl ar to nebeidzas – vēl pavadījām dienu Piko salā, no kurienes vakarpusē uzsākām savu ceļojumu atpakaļ uz LV. Bet par to noslēdzošajā bloga daļā.

12.attēls. Horta no augšas

Faial apmeklējumam optimālais ilgums varētu būt 3-4 dienas. 1 dienu ir vērts veltīt salas apceļošanai ar automobili, bet pārējās pavadīt Hortā vai tās tuvumā. Ilgāk visticamāk uz salas nebūtu ko darīt. Atbildot uz iepriekšējā blogā uzdoto jautājumu – vai Faial tiešam ir zilā sala? Atbilde būs jā, jo pirmā lieta, kas nāk prāta no Faial ir zilā krāsa. Sala ir maza, tādēļ faktiski no katra tās punkta ir redzams okeāns. Nav neviena brīža, kad neredzi šo zilo krāsu pie horizonta. :)

Faial vizītkarte noteikti ir skats uz Piko kalnu – skats ir ļoti skaists. + Vulkāniskie krāteri, kas šeit ir ļoti pieejami pastaigām un skaisti.

Noslēdzošajā ceļojuma apraksta daļā - īsumā par to, kā mums gāja Piko salā, vulkānisko alu apmeklējumu, ceļojumu atpakaļ mājup un kopējās pārdomas par ceļojumu, Azoru salām + praktiski padomi iespējamajiem ceļotājiem uz Azoru salām. :) (spied uz saites)

Vairāk bildes no Faial šeit un manā Facebook profilā.