Minhene, Bavārija - pilsēta, kuru negribēju apmeklēt

Dīvaina paskata mājas - no sākuma, uzkāpjot tornī, likās ka skatos uz
Zolitūdi, kur mājas sagāzušās

Laikam jau cītīgākie mana bloga lasītāji būs pamanījuši, ka ierakstu daudzums blogā ir apgriezti proporcionāls eiro ieviešanas tuvumam. :)

Nesen biju izbraucis uz dažām dienām no LV uz pilsētu, kuru labprātīgi nebūtu apmeklējis - Minheni. Bērnības trauma, jeb 2001.gada ČL fināls pārāk labi atmiņā vēl šobaltdien :) Brauciens izteikti lietišķs, tādēļ daudz laika pašai pilsētai man nebija, bet pie pāris atziņām paspēju tikt.



Pirmkārt, nedēļu pirms devos uz Minheni, ziņās skatījos, ka Bavārijā snieg. Tā bija domājuši arī mani kolēģi no citām valstīm, kas ieradās uz sanāksmi ziemas mēteļos, zābakos, šallēs, cimdos un cepurēs. Vien retais bija paskatījies aktuālo laika prognozi. Ārā bija +20°C un vairāk... Es arī būtu ieberzies, ja vien pēdējā mirklī tomēr nebūtu nolēmis paskatīt kāds tad īsti šobrīd laiks Minhenē. Un vienalga paņēmu līdzi rudens jaku, jo galvā nelikās kopā kā nedēļas laikā var laiks mainīties no sniega līdz +20°C. Bet izrādījās, ka var.

Lidojums uz Minheni - svētdienas vakarā, ar zaļo putnu aviokompāniju. Lidojums normāls, tik visu ceļu turbulence. Lidostā uzreiz nopirku biļetes sab. transportam visām četrām dienām, ko plānoju pavadīt Minhenē. Turpat iekāpu S-Bahn un devos uz Minheni. Un te sākās pirmās dienas neveiksmes. :)

Olympiastadium

1) Braucu līdz centram kādas 40 minūtes. Man bija jākāpj laukā Marienplatz pieturā, kas faktiski pats pilsētas centrs. Tur es varētu iekāpt metro, kas mani aizvestu uz viesnīcu pilsēta ziemeļu rajonā. Viss būtu jauki, bet svētdienas vakarā Minhenieši izdomāja veikt būvniecības darbus... Diemžēl mans S-Bahn nebija no tiem jaunākajiem un skaļruņu sistēma tajā bija tāda pati, kā agrāk mūsu Pasažieru vilcienā - čerkstoša un nesadzirdama. Vienu pieturu pirms Marienplatz pa šo brīnišķīgo skaļruņu sistēmu acīmredzot paziņoja par to, kas mani sagaida, bet es to vienkārši neuztvēru... un pavadīju nākamās 35 minūtes braucot nezināmā virzienā, jo vilciens visas pieturas izlaida. :D Un tad otrā galā kopā ar ~50 cilvēkiem ar koferiem, kas tāpat kā es brauca no lidostas, gaidīju 25 minūtes vilcienu atpakaļ. Un tad braucu tās pašas 35 minūtes atpakaļ. Lai gaidītu vēl 10 minūtes vilcienu, kas mani aizvedīs līdz Marienplatz, kur es gaidīju vēl 10 minūtes, lai sagaidītu metro, kas mani aizvedīs līdz Nordfriedhof stacijai, kur vajadzēja būt manai viesnīcai.
2) Kad nokļuvu līdz galastacijai, nopriecājos, ka nu ir viss - tūlīt būšu viesnīcā. Aha... ārā tiešām bija aptuveni 20°C, pilnīgi tumšs (ap 21.00), līdz viesnīcai 10 minūšu gājiens pa tumšu koku aleju un pazemes tuneli, un... gāž lietus. Man protams lietussarga nav. Nācās skriet... nevienu cilvēku alejā nesatiku, bet skriešana padevās īpaši smieklīga - zolīdās kurpēs, pa gludu, jaunuzlietu asfaltu, kurš pilns ar sakritušām kļavu lapām (jeb to veidotu putru). Joprojām brīnos kā nenolikos visā garumā uzvalkā tur.
3) Skriet nebija jēgas, tāpat biju slapjš kā žurka, kad ierados viesnīcā. Standarta small-talk, kur recepcijā strādājošā meitene aprāvās nepabeigusi savu pieklājības jautājumu par to, vai labi atbraucu... acīmredzot ieraudzīja pār vaigiem tekošo ūdeni. :D Dabūju atslēgas un devos uz numuriņu.
4) Tiku numuriņā un nopriecājos, ka nu ir viss. Bet nē, nav viss - viss tikai sākas, internets nav. Vēl ar slapju galvu kāpju liftā un braucu lejā - prasu vai var dabūt wi-fi numuriņā. Var. Un meitene pazūd kaut kur aiz letes, līdz parādās atpakaļ ar wi-fi rūteri rokās un instrukciju kā to pieslēgt. :D
5) Ņemu rūteri un dodos atpakaļ uz istabu. 5 min. gaidu liftu. :D Tikai, lai konstatētu, ka magnētiskā karte nestrādā un istabā netieku. Braucu no 4.stāva lejup atpakaļ uz recepciju, ar visu rūteri... mati joprojām slapji.
6) Recepcijā rinda - japāņi ar autobusu atbraukuši. Izstāvu rindu, mati jau sausi... recepcijas meitene jau manāmi smaida - atkal tas trakais, kuram visu laiku kaut ko vajag. Man iedod atslēgu, braucu augšā, pieslēdzu rūteri, tieku pie i-neta. Nu viss, tagad visam būtu jābūt ok. Bet...
7) Tā kā jau bija vēls vakars, bija jātaisās uz guļu. Vien iegāju dušā, kur... dušas šļūtene nez kāpēc bija pagatavot no plāna, nelokana alumīnija. Ņemot vērā tās dienas "veiksmes koeficientu" nekas nenotikt nevarēja. Kaut kā pagriezu šļūteni tā, ka tā aizlocījās ciet (līdzīgi kā dažreiz gadās ar dārza šļūtenēm). Mēģinot to atlocīt atpakaļ gandrīz nolauzu to. :D Rezultātā man bija dušas šļūtene, kur ūdens šķīda uz visām malām no šļūtenes vidus. :D
8) Jau kļuva smieklīgi - kas vēl var atgadīties. Krekla gludināšanu atliku uz nākamo rītu, jo, ņemot vērā tās dienas "veiksmes", noteikti būtu izdedzinājis caurumu kreklā, vai nafig visu viesnīcu nopaļījis. Likās jau ka nekas - gāju gulēt. Ok, gulta nebija ērta, un nenormāli čīkstoša - katru reizi, kad mainīju sānu likās, ka vilciens bremzē kaucošām bremzēm. Bet tad sākās jautrākais... kaut kur trijos naktī pamodos no šausmīga trokšņa - gandrīz no gultas izvēlos. Žalūzijas cēlās augšā, t.i. tās bija motorizētas un tagad ar skaļu troksni uzrulējās augšā. Un tā es paliku, guļot viesnīcas spilgti apgaismotā eksterjera lampu starmešos. Tajā momentā vienkārši gribējās nokliegties - par ko man tas viss! :D Bet reizē kļuva reāli smieklīgi - pats smaidīju.  Acīmredzot problēmu radīja apstāklis, ka tad, kad atbraucu, mēģināju kaut kā pacelt žalūzijas, lai paskatītos kas aizloga (kas kas? Milzīgs autobānis, pa kuru visu nakti traucas smagie un neļauj gulēt :D), bet neierubījos kā un atmetu ar roku. Izrādās žalūziju pacelšanas panelis bija istabas tālākajā stūrī. Laikam biju, žalūzijas aiztiekot, kaut ko izkustinājis mehānismā un naktī tās beidzot pašas uzrullējās. Dabūju celties, un meklēt veidu kā tās dabūt lejā.

Tā lūk - dažreiz dienas, kad ko nedari un pie kā nepieskaries, bet viss lūzt un plīst. :) Bet nekas, dažreiz vērtīgi pašam pasmieties par savu lempīgumu un neveiklumu.

Par pašu pilsētu. Pirmdienas vakarā izdevās kopā ar darba grupas vadītāju aizdoties līdz pilsētas centram - apstaigāt Marienplatz un Karlsplatz - atrast kaut ko uzkožamu. Vispār Minhenes vecpilsēta smuka, kompakta vieta pastaigām. Vienīgā problēma, ka visu redzēju vien tumsā.
Otrajā dienā sanāksme beidzās nedaudz pirms saulrieta. Man bija aptuveni stunda līdz saulrietam un opcijas - vecpilsēta ar dienas gaismu, BMW pasaule, olimpiskais parks (Minhene' 1972), Englisher Garten u.c. Bet tā kā nespēju izvēlēties, tad izdomāju aizdoties uz kādu vietu, kas dīvainā kārtā tūristu vidū nav nemaz tik populāra - uz augsto televīzijas torni, kas atrodas tajā pašā olimpiskajā parkā. Un ziniet, ko? Šajā dienā man notika "veiksmes koeficienta" korekcija - tik ļoti cik man neveicās pirmajā dienā, tik ļoti veicās šoreiz - trāpīju uz visiem vajadzīgajiem metro kā uz pasūtījuma, atradu ātri torni, tiku iekšā pirms 3 milzīgam skolēnu grupām. Un skats ir brīnišķīgs - no aptuveni 190m augstuma var redzēt visu Minheni (lai arī Rīgas TV tornis ir būtiski augstāks, tā apmeklētāju platforma ir gandrīz 2x zemākā augstumā - 97m; turklāt Minhenes tornī ir ne tikai slēgtais apskates laukums, bet arī vaļējais, kas piedod īstu augstuma sajūtu), apakšā esošo fantastisko un iespējams skaistāko futbola stadionu pasaulē - Olympiastadium, arī tālumā mana nīstākā futbola kluba Allianz Arena, Englisher Garten, BMW headquarters, un, kas interesanti - Alpus ar Vācijas augstāko virsotni - Zugspitze. Atpakaļ ceļā vēl iegriezos BMW Welt, kas uz mani neatstāja absolūti nekādu iespaidu, bet iespējams, ka auto entuziastiem varētu patikt. Tad vēl paspēju aizdoties uz pilsētas centru. Veiksmīgas sagadīšanās dēļ, paspēju pārlēkt no viena metro uz otru, kurš devās uz centrālo dzelzceļa staciju. Tie, kas lasa manus ceļojuma aprakstus jau zina, ka katrā pilsētā cenšos apmeklēt to dzelzceļa stacijas. Minhenē tā man lika vilties, nekā smuka - toties galvenā vieta, kur var paķert ko ēdamu ceļam - ļoti daudz dažādu stendu ar šeit tik raksturīgajām Minhenes un Nurnbergas desiņām, grauzdētiem riekstiņiem, ceptiem kastaņiem utt. Un...Starbucks - dabūju arī savu lielo karameļu macchiato. No stacijas devos pastaigā līdz Karlsplatz un Marienplatz, bet jau atkal bija pilnībā satumsis. Nejauši atradu arī Nordsee, un bija skaidrs, ka bez vakariņām nepalikšu. Pagaršoju arī 1/3 pudeles vietējā Weissbier, pē.
Pēdējā dienā, braucot uz lidostu paspēju gan uzmest skatienu uz Marienplatz dienas gaismā - smuki. Bet diez vai es gribētu atgriezties uz Minheni vairāk kā uz 2-3 dienām. Vien no rīta uz kļavu alejas asfaltētā ceļa izskrējusi rudā vāvere un skats uz saulrietā apspīdēto Minheni no torņa,  iespējams, man liks atcerēties braucienu ar pozitīvākām emocijām. Saprotams, ka Minhenes apkārtnē ir daudz foršas un skaistas vietas, bet tas jau būs cits stāsts citreiz. :)

P.s. Pēdējā vakarā viesnīcā izdomāju iedzert vīna glāzi. Nezinu, vai izskatījos tik nomocīts no sanāksmēm vai tā ir pieņemts, bet viesmīlis Cabarnet Sauvignon man ielēja Bordo vīna glāzē...3mm līdz malām. Laikam radis tikai alu liet. :)