Jūties vecs? Šiem OS sportistiem tev ir ko teikt...

Ole Einar Bjorndalen (biatlons, 40 gadi), Armin Zoeggeler (kamaniņas, 40 gadi), Bode Miller (kalnu slēpošana, 36 gadi), Noriaki Kasai (tramplīnlekšana, 41 gads), Albert Demchenko (kamaniņas, 42 gadi) - kas kopīgs šiem čaļiem? Tiem, kas seko līdzi Soču ziemas olimpiskajām spēlēm skaidrs - šie 5 kungi ir šo olimpisko spēļu medaļnieki. Mūsdienās vairs nav brīnums, kad medaļas izcīna padsmitgadnieki - ar katrām nākamajām spēlēm šādi "pārsteigumi" gadās arvien biežāk. Bet šajās olimpiskajās spēlēs, manuprāt, spilgtāk kā jebkad ir ievērojama tendence, ka sportistu mūžs kļūst ilgāks. Acīmredzot mūsdienu treniņmetodes, un ko tur noliegt, arī medicīna ir devusi savu artavu. Jāsaka, mani personīgi šo piecu kungu veiksmes stāsti uzrunā vairāk nekā jauniešu panākumi. Šo sportistu sasniegumi liecina, ka ar gribasspēka palīdzību ir iespējams "pabīdīt robežas", kuras līdz šim šķita neiespējamas.

Noriaki Kasai puķu ceremonija pēc izcīnītās sudraba medaļas

Visvairāk mani sajūsmina japāņu tramplīnlēcēja Noriaki Kasai sasniegums. 41 gada vecumā viņš ir izcīnījis savu pirmo individuālo olimpisko spēļu medaļu. Un tās viņam ir 7ās (!) olimpiskās spēles. Un tas ir sporta veidā, kur dominē padsmitgadnieki un puiši, kas ir trešā desmita sākumā... Noriaki panākumiem sekoju no 1998. gada Nagano spēlēm, un katras olimpiskās spēles domāju, ka šīs viņam ir pēdējās... Šajā sezonā Noriaki ir ieguvis savu otro (trešo, ceturto vai kuru tur jau) jaunību. Jau no sezonas sākuma pasaules kausa posmos Noriaki regulāri iekļūst medaļniekos. Un  mēnesi atpakaļ Noriaki vienā no PK posmiem arī guva uzvaru - 10 gadus (!) pēc savas iepriekšējās uzvaras. :) Tas ļāva cerēt, ka arī olimpiskajās spēlēs viņš būs starp medaļu pretendentiem. Es pat biju tik ļoti pārliecināts par Noriaki spējām, ka bukmeikeru kantorī uzliku uz to, ka Noriaki iekļūs medaļniekos (bukmeikeru redzējums par šo gan bija būtiski pesimistiskāks - koeficients bija 7.5). Un lūdzu - tiešām, sudrabs ir rokā. 20 gadus pēc tam, kad komandu sacensībās Lilihamerē tika dabūts arī sudrabs. Tie, kas skatījās - redzēja, ka pēc finiša čempionu poli Kamilu Štohu apsveica mazāk nekā Noriaki Kasai - šogad visa tramplīnlekšanas sabiedrība kopā svin Noriaki panākumus. Un ziniet, kas man patīk visvairāk? Noriaki intervijā uzreiz skaidri un gaiši pateica, ka nemaz netaisās beigt savu karjeru - viņš plāno piedalīties savās astotajās olimpiskajās spēlēs 2018.gadā D.Korejā, jo viņam taču vēl nav zelta!!! :) Manuprāt, Noriaki ir tas cilvēks, kurš sevī iemieso īstos olimpiskos ideālus -neatlaidību, cieņu līdzjutēju un konkurentu acīs, kā arī nezūdošu optimismu. 

Šis stāsts, manuprāt, ir īsts olimpiskais brīnums, kas būtu jāstāsta ne tikai topošajiem sportistiem, bet jāņem vērā arī mums - nesportistiem (vismaz profesionālajiem) mūsu ikdienas gaitās.

P.s. Pirmdien, 17.februārī, plkst. 19.15 pēc LV laika, es skatīšos kā Noriaki ar saviem komandas biedriem dodas cīņā pēc vēl vienas medaļas komandu tramplīnlekšanas sacensībās. Lai arī pēdējos gados austrieši ir bijuši gandrīz neuzvarami, kā arī slovēņiem un poļiem ir ļoti spēcīgas komandas, tieši Noriaki lieliskā forma iespējams var dot medaļu Japānas izlasei.

P.p.s. Ceru, ka Mārtiņš Rubenis savos 35 gados vēl pārdomās par karjeras beigšanu... šie čaļi pierādīja, ka viss ir iespējams.