Negribētais galamērķis - Parīze
Cilvēki, kas mani pazīsti, kad pasaku, ka nekad neesmu bijis
Parīzē, brīnās. Kā tad tā, ceļotājs, bet nav bijis Parīzē? Jā, es tiešām tur
neesmu bijis. Nekad neesmu bijis apsēsts ar franču kultūru (ja vien tas
neattiecas uz ko ēdamu vai dzeramu J), turklāt Parīze
vienmēr šķitusi pārāk klišejiska – Eifeļa tornis, Sēna, Triumfa arka, Luvra,
miljoniem tūristu utt. Franči kā tauta man nepatīk ar savu haotiskumu un
impulsivitāti. Valodu es nespēju iemācīties, es nešaubos, ka sava mūža laikā
iemācīšos runāt itāliski un vēl kādu valodu, bet franču tā noteikti nebūs – nav
"mana" valoda. Turklāt Francija pati par sevi ir uz Eiropas kartes
viena no dārgākajām valstīm. Tādēļ brīvprātīgi uz Franciju, un jo īpaši uz
Parīzi neesmu rāvies. Turklāt mani nekad nepameta sajūta, ka tā ir tā vieta,
kur es gribu vai negribu, bet kādreiz nokļūšu. Un lūk! Es šobrīd braucu uz
Parīzi! J
Sanācis tā, ka seminārs, uz kuru dodos, notiek Parīzē. Šobrīd, kad rakstu šīs rindas,
esmu Amsterdamas lidostā – gaidu savu lidmašīnu, kas mani nogādās šajā, man
nedaudz līdz šim ignorētajā ceļamērķī.
No rīta Rīgas lidostā bija tādi pūļi, kādus sen nebiju
piedzīvojis. Bagāžas nodošanas punktā vien nogaidīju ap 40 minūtes rindā, turklāt
kad devos prom rinda bija kļuvusi 2x garāka. Gaidot iekāpšanu kļuva nedaudz
"obidno", blakus geitā cilvēki kāpa lidmašīnā, kas pa taisno devās uz
Parīzi, bet es tikmēr gaidīju savu "dzelzs putnu", kas nogādātu uz
Amsterdamu. Tā lētāk… 2x. Lidojums līdz Amsterdamai pagāja mierīgi. Otro reizi
pēc kārtas (pirmā bija mēnesi atpakaļ, kad devos uz Frankfurti) izdevās aizmigt
lidmašīnā. Nezinu, kas noticis – agrāk nekad nespēju gulēt lidmašīnās, pat ne
garajos lidojumos. Vai nu tiešām vēl "nedavelkot" līdz 30 esmu,
kļuvis tik vecs, ka organisms vairs nespēj "izvilkt", vai arī beidzot
esmu nobriedis līdz tādai pakāpei, ka pieredze ņem virsroku pār
lidostu/lidmašīnu radīto satraukumu. Jebkurā gadījumā, tā1.5h miega ļoti labi
palīdzēja, jo vakar nācās skatīties manas favorītkomandas Kostarikas panākumu
pār Urugvaju. Vakar biju savā ziņā cerējis, ka Urugvaja visu ātri atrisinās,
lai varētu iet gulēt, bet rezultātā nācās skatīties visu spēli, pēc kuras vēl
arī nevarēju iemigt.
Ok, bet, ko es gaidu no Parīzes (neskaitot profesionālos
jautājumus)? Jāatzīst, ka manas ekspektācijas ir visai zemas, līdz ar to
visticamāk rezultāts būs labāks, nekā es gaidu. J Protams, es veltīšu
uzmanību parastajiem apskates objektiem, bet pārāk neplānoju uz tiem
"uzkārties" – gribu redzēt to, ar ko man vispār asociējas Parīze, un
kas mani tur patiešām interesē. Pirmkārt, tie kas lasa manus ceļojuma blogus
regulāri, zinās, ka esmu lidostu un dzelzceļa staciju frīks. Tāpēc vieni no
galvenajiem apskates objektiem man būs Charles
de Gaulle lidosta (visticamāk gan atpakaļceļā) un Gade de Lyon dzelzceļa stacija. Otrkārt, noteikti gribu apskatīt
vietas, varbūt pat izstaigāt vai izbraukt, kur notiek Tour de France pēdējais posms. Treškārt, Parīzes parki. Ceturtkārt,
neapšaubāmi virtuve un vīni. Iespējams d'Orsay muzejs (ja vien nebūs pārāk
piebāzts). Piektkārt, fotografēšana. Savā ziņā interesanti doties uz vietu, par
kuru (pats apzinos) man ir izveidojušies sava veida stereotipi. Ja
2013. gada devīze bija "Kad tad vēl, ja ne tagad jaunībā", tad
laikam 2014. gada devīze varētu būt "Laiks graut klišejas un
stereotipus!" :D. Tā saku, jo arī pārējie ceļojumi, kas šogad saplānoti,
faktiski ir no šīs pašas kategorijas. Došos uz vietām, kuras vienmēr ir,
klusībā vilinājušas, bet dažādu iemeslu dēļ, galvenokārt citu pieredzes dēļ,
esmu izvēlējies Islandi, Azoras, Spāniju vai ko citu "drošu
variantu".
Šoreiz interesanti sanācis – atgriežoties no Parīzes, uzreiz
nākamajā dienā ar Polundru dodos atvaļinājumā. Parīze šoreiz sanāk kā atvaļinājuma "appetizer", bet nekad jau nevar zināt – dažreiz ejot mājās pēc vakariņām,
atceries tieši "appetizer" nevis pamatēdienu…
"We are starting
boarding for flight nr. KL1233, Amsterdam to Paris…"
P.s. Esmu atvērts ieteikumiem par Parīzi :)
