Parīze izplestām rokām negaida...
Kopš rīta
bloga mans Parīzes entuziasms ir zudis. :D Tiklīdz beidzu rakstīt
iepriekšējo blogu un aiztaisīju datora vāku, tā viss aizgāja šķērsām. KLM
pārbukoja mani pašā lidmašīnas aizmugurē ļoti šaurā rindā (mugura joprojām
notirpusi). Pats lidojums – "mans sapņu piepildījums"
("iesaku" visiem, kam problēmas ar spiedienu ausīs
paceļoties-nolaižoties) – 50 minūšu lidojums, no kura 25 minūtes lidmašīna
ceļas līdz 10km atzīmei, bet tad 25 minūtes nolaižas… Saprotu, ka 10km augstumā
lidot ir ekonomiskāk, bet tiešām arī šāds elipsveidīgs lidojums ir ekonomisks?
Piezemējos Parīzē, protams, vispār bez dzirdes, kādas 20 minūtes staigāju kā "apdolbīts",
tad pamazām sāka nākt vaļā ausis. J Sagaidīju savu koferi
(atliek vien pabrīnīties cik daudziem ir sarkans koferis ar zilu savelkamo
jostu).
Tālāk devos meklēt savu RER-B vilcienu, kas mani aizvizināti
uz centru, kur būtu vien jāpārkāpj metro un jau pēc mazāk nekā stundas būtu
viesnīcā. Bija plāns visai aktīvi mesties Parīzes izpētē. Biļešu automātā nopirku biļetei un devos uz vilciena platformu. Un te
sākās dienas jautrība… uz ekrāniem kaut kas lieliem sarkaniem burtiem rakstīts,
franciski. Pa apziņošanas sistēmu arī visu laiku kaut ko stāsta, franciski…
informācijas centrs nestrādā. Cik nu manas franču valodas zināšanas ļauj noprast,
streiks un vilcieni nebrauc… Biju par streiku dzirdējis, bet tas bija nedēļas
vidū, domāju, ka līdz sestdienai viss pāries – nekā, 5.dienu streiks. Parādījās
uzraksts angliski, citēju "Due to strike operations of RER-B trains will
be disturbed". Ko šajā gadījumā nozīmē disturbed
neviens nezina. Uz platformas arvien vairāk cilvēku, visi bolās viens uz
otru un nesaprot, kas notiek. Pēc kāda laika kļūst skaidrs, ka pēc stundas būs
viens (!) vilciens, kas vedīs uz Parīzi, turklāt vien līdz Gare du Nord stacijai. Jau laicīgi saprotu, ka laikam ikdienā
vilcieni ir daudz biežāk, kas nozīmē, ka šis būs piebāzts. Pēc stundas tiešām
vilciens klāt – tajā momentā platforma jau tik pilna, ka vairs nav kur
apgriezties. Es gan veiksmīgi ieņēmu pozīciju un dabūju vilcienā vietu
apsēsties, par ko pēcāk biju tik priecīgs. Vilciens no sākuma nav pārbāzts, bet
nevarētu teikt, ka ir brīvas vietas. Tālāk sākās murgs. Otrajā pieturā gan
cilvēki sāk gāzties iekšā, stumt viens otru. Vienu sievieti iespiež durvīs,
viņa kliedz no sāpēm, pasažieri rauj stopkrānu. Sievieti atbrīvo no durvīm un
nodod mediķu apgādībā, kas jau piesteigušies klāt. Trešajā pieturā cilvēki vēl
mēģina iekāpt, faktiski pēc Japānas metro metodes, vienkārši iestumjot dziļāk
pasažierus. Ceturtajā pieturā vēl, piektajā vēl, sestajā vēl. Beigās ir tā, ka
tad, kad vilciena durvis attaisās, tad cilvēki krīt laukā. Reāls murgs. Divi
melnādainie pāris metrus no manis pēkšņi kaut ko nesadala un sāk kautiņu, kas
gan ir ļoti interesants, jo vietas, tad nav vispār – atvēzēties nevar, bet kaut
kādā veidā tomēr asinis šķīst… Brauciens vilkās kādu pusotru stundu, jo
regulāri stacijās nevar aiztaisīt durvis. Blakus sēž amerikāniete (ap 30
gadiem), kas pirmo reizi Eiropā, tikko izkāpusi no reisa no Štatiem…, pavisam
nobijusies, sāk raudāt, jo neko nesaprot. Vienvārdsakot, situācija vilcienā vnk
briesmīga. Arī es jau vienā brīdī sāku domāt, ar ko sliktākajā gadījumā izsist
logu, lai rāptos laukā no vilciena, jo kļūst arvien šaurāk. Beigās, tiekam līdz
Gare du Nord, kur var nosacīti
uzelpot. Apkārt haoss, visi kaut ko kliedz, kaut kur skrien…faktiski pat nav
iespējams apstāties, straume "nes uz priekšu". Amerikāniete
ieķērusies elkonī un lūdz, lai viņu nepametu nelaimē :D Izrādās, ka viņai uz to
pašu, Bercy rajonu, kur man. Tad nu absolūti uz dullo ejam kaut kur par Gare du Nord, kur ieraugu norādi uz
vilcienu, kas aizvestu uz mums vajadzīgo Les
Halles, kur savukārt varētu pārkāpt 14. metro līnijā, kas aizvestu uz Bercy. Tā arī sanāk, vienīgi pārsēšanās
vietā ir jāpāriet no Les Halles uz Chatalet stacijām, kas ar somām ir
grūti, daudz staigāšana pa trepēm augšā un lejā. Amerikāniete kā kamielis
aprāvusies iet un bubina "Never ever I'm going again to visit Europe"
un katru reizi, aiz pagrieziena ieraugot vēl trepes, kaut ko nolamājas. :D
Drīzumā gan esam Bercy, mūsu
viesnīcas pavisam blakus – ieejas 10m attālumā viena no otras. Viņa par
pateicību piedāvā man uzsaukt dzērienu, bet man citi plāni – spēka it kā vairs
nav, bet vēl nav pavisam vakars, var mēģināt doties atpakaļ uz centru un
apskatīt pilsētu…
Pēc piereģistrēšanās viesnīcā un ātras dušas dodos atpakaļ
haosā :D Paspēju aizbraukt līdz Luvrai, nedaudz pastaigāt pa centru, diezgan
daudz cilvēku, pēc Rīgas šķiet ļoti stresaini. Redzu Elizejas laukus, redzu
Eifeļa torni, Sēnu, bet jāatzīst, ka spēki beigušies… kādu laiku meklēju vēl
metro staciju līdz braucu atpakaļ ar 14.metro (kas, starp citu, ir vienīgais
bez vadītāja - automatizēts J).
Izdomāju, ka vajag uz pozitīvas nots pabeigt dienu, izkāpju pieturu ātrāk – Gare de Lyon. Jāatzīst, biju gaidījis ko
vairāk – no ārpuses stacija skaista, iekšā nav tā greznuma, ko gaidīju, vēl
viena neliela vilšanās. Tad 10 minūšu pastaiga un esmu viesnīcā. Paēdu
vakariņas un nu rakstu šo blogu. Fūū…stresaina un nogurdinoša diena, paņēma
daudz spēku.
Starp citu, Parīze šodien gatavojas pasaules čempionāta
atklāšanas (frančiem) spēlei Francija-Hondurasa. Hondurasieši šodien noteikti
var cerēt vismaz uz vienu papildus līdzjutēju manā personā (kaut gan domāju, ka
visi RER-B vilciena pasažieri šodien būs Hondurasas atbalstītāji). J
Ceru uz veiksmīgu rītdienu… kaut gan ņemot vērā kā semināra
organizētāji ir čakarējušies līdz šim, domāju, ka būs pārsteigumi. :D Arī
šodien teorētiski viesnīcas recepcijā bija jābūt pieejamiem welcome materiāliem, bet recepcijā
neviens neko, protams, nezin J
 |
| Šādi šodien izskatījās Gare de Lyon... Gare du Nord pēc sajūtām gan bija trakāk... |
