Slēpošana Vācijas Alpos, 2.daļa.



Kandahar trase

Kā jau solīju iepriekšējā bloga ierakstā - šajā par pašu slēpošanu Gārmiš-Partenkirhenā - neslēpotāji un nesnovotāji var tālāk nelasīt. :) Pirms braukšanas uz Gārmiš-Partenkirheni apzinājāmies, ka nedaudz riskējam. Bija bažas par to, vai trases būs labi sagatavotas, vai nebūs pārāk daudz cilvēku, kāds būs inventārs utt. Bet rezultāts bija tāds, ka bijām patīkami pārsteigti. Galvenokārt viss notika tā kā bijām cerējuši, bet, protams, bija arī daži nepatīkami momenti. 


Pozitīvās lietas:

• Viss saorganizēts lieliski, kā jau pie vāciešiem. Slēpju nomā viss notiek datorizēti (datorā ievadi nepieciešamo informāciju par inventāru, kādu vēlies īrēt). Izdrukā kvīti, ko pie kases apmaksā un ej pakaļ slēpēm/dēlim. Slēpju saņemšana aizņem labi, ja 10 minūtes.
• Inventāra kvalitāte. Ņēmām vidējās klases inventāru un bijām absolūti apmierināti. Slēpes jaunas, labi sagatavotas, kantis izcili asas (pirmo reizi mūžā iegriezu slēpošanas tērpā). Ja palūdz ko nomainīt - nav nekādu problēmu, apkalpojošais personāls ļoti izpalīdzīgs, paši piesaka, ka, ja kaut kas nav labi ar slēpēm, droši var mainīt.
• Trašu kvalitāte. Trases ir lieliski sagatavotas. Katru nakti tiek strādāts pie trāšu izlīdzināšanas, nepieciešamajās vietās sniegs tiek arī piepūsts klāt. Attiecīgi dienas pirmajā daļā līdz aptuveni 12:00 trases ir lieliskā stāvoklī. Arī pēc tam tās ir ok, bet tomēr 8-10°C grādi dara savu.
• Cenas galvenokārt tādas pašas kā citos kūrortos vai pat nedaudz zemākas. Par pilnu slēpju komplekta īri uz 4 dienām maksāju mazliet zem 100 EUR. Pacēlāja biļete divām dienām 77 EUR. Ir arī pusdienas opcijas.
• Trašu klāsts - aptuveni 60 km kopējā distance - 40 kilometri zemākajā daļā slēpošana notiek no 2000m līdz 700m augstumam. Atlikušie 20 kilometri - uz ledāja Cūgšpicē virs 2km augstuma. Pārsvarā sarkanās un zilās trases, bet ir arī dažas nopietnas melnās trases, kurās notiek arī pasaules kausa posmi slēpošanā. 
• Kā jau kārtīgā slēpošanas kūrortā pienākas, katra lielākā pacēlāja galā - kafejnīca, kur var ieturēt pusdienas vai kādu dzērienu. Ēdienkartē protams dominē desiņas (īpaši Bavārijai raksturīgās baltās desas), gulašzupa (negaidīti laba) un dažādas ābolmaizes. Bet atsevišķās kafejnīcās ēdienu klāsts ir visai plašs un ne ar ko neiepaliek no pilsētas kafejnīcām.
• Bija bažas, ka uz kalna varētu būt daudz tā saucamo, čaiņiku. Nē, tādu faktiski nebija. Bija cilvēki, kas uz slēpēm/snova jūtās nedroši, bet nebija pārgalvīgo trakuļu, kas bieži redzami LV trasēs. Galvenokārt cilvēki uzvedās uz kalna atbilstoši savam spēju līmenim.

Ne tik pozitīvās lietas:

 

Kandahar trase

• "Pudeles kakla" sindroms pie pacēlāja no rīta. Galvenā vieta, kur dodas slēpotāji, lai tiktu uz kalna ir Hausberg. Tā ir vieta, kur ir galvenā stāvieta, galvenā inventāra noma, slēdzamie skapīši, lielākās kases utt. Un šī vieta ir vien 5-10 minūšu gājienā no Gārmišas centra. Tādēļ no rītiem ir palieli sastrēgumi uz ceļa un lielas rindas uz pacēlāju (maza gondola). Tas gan ir atrisināms, jo gar visu slēpošanas kūrortu garumā iet Zugspitzbahn - vilciens, kura gala mērķis ir Cūgšpice, bet tas pietur arī pie citiem pacēlājiem, kas ir daudz mazāk noslogoti. Tādēļ ieteikums, ja vien iespējams, ar visu inventāru doties uz nākamo vilciena pieturu, kur pieejami Kreuzeck pacēlājs (mazā gondola līdz 12 cilvēkiem) un Alpspitzbahn (lielā gondola līdz 80! cilvekiem ar ļoti skaistiem, bet arī biedējošiem skatiem pa ceļam).
• Dažas trases (zilās) vietām ir tik lēzanas, ka jāņem talkā distanču slēpošanas iemaņas; ir gabali, kur kalnā augšā jāiras, ja vien neesi uzņēmis pietiekamu ātrumu iepriekšējā nobraucienā. Ir arī viena vieta, kur teorētiski nevar uzņemt tik lielu ātrumu, lai uzbrauktu nākamajā kalnā. Bet laika gaitā izprotot, kur šīs vietas atrodas, no tām var vienkārši izvairīties.
• Vairāk nevis mīnuss, bet īpatnība. Uz trasēm, pārliekuma vietās, kur priekšā stāvāka vieta, veidojas, kā mēs to iesaucām, "baiļotāju pūlis". Cilvēki vai nu sabīstas no tā, ka neredz, kas priekšā, vai arī vienkārši izlemj atpūsties pirms laišānās stāvākā trases posmā. It kā nav liels traucēklis, tomēr dažreiz cilvēku tik daudz, ka būtiski jānomet ātrums, lai tiktu cauri.
• Nav apgaismotu trašu. Visi pacēlāji strādā galvenokārt līdz plkst. 16.30, tātad slēpošana reāli līdz plkst. 17.00.

Par spīti slimošanai es slēpošanu ļoti izbaudīju. Pēc tam, kad Polundrs bija pavadījis uz kalna vienu dienu, arī es nākamās dienas vidū uzlīdu uz kalna. Bija grūti - svīdu, spēka nebija un līdzsvara izjūta traucēta, bet ar katru minūti strauji kļuva labāk. Nezinot to, cik ilgi veselība izvilks, devos uzreiz uz trasi, kura bija manā must-to-do sarakstā - Kandahar. Trase, kas slavena ar savu stāvumu, tieši tur notiek ikgadējais Gārmiš-Partenkirhenas pasaules kausa posms nobraucienā. Un ziniet ko? Man pietika ar vienu nobraucienu, lai es būtu vesels, un āķis būtu lūpā. :) Es tik ilgi gaidīju to mirkli, kad varēšu pa šo trasi laist, ka brīdī, kad uz tās beidzot tiku biju kā no ķēdes norāvies. Pirmo nobraucienu veicu vienā elpas vilcienā - nebīstoties no trases. Tikai beigās, bremzējot, sapratu cik patiesībā traka bija trase - no viena brauciena kājas nežēlīgi sāpēja un spēka vairs tajās nebija. Kandahar trase ir tieši tāda kādu to biju iedomājies - ar vairākām sienas stāvuma sekcijām, kur vienīga opcija ir maukt lejā nedomājot. Apstāties tur nevar, ja pakrīti, tad uz pakaļas brauksi vēl 200 metrus. :D Izcila trase, laikam labakā kādā jebkad esmu braucis - vēlākajos nobraucienos izbaudīju to lidojuma sajūtu, kad jau droši jūties - zini līkumus, lēcienus un kontrolē notiekošo. Līdz galam gan nespēju iedomāties, kā pasaules klases slēpotāji tur bezbailīgi sasniedz 120-140 km/h lielu ātrumu un lec lielos lēcienus.

Skats uz Austrijas pusi - nākamā kalnu grēda jau aiz robežas

 

Lielāko daļu laika gan pavadīju uz sarkanajām trasēm - Kandahar trase sniedz lielu baudu, bet tomēr ir riskanta un prasa augstu koncentrāciju un sasprindzina. Gribējās slēpot brīvāk, pārāk neiespringstot. Priekš tam ir kādas 4-5 labas sarkanā līmeņa trases, uz kurām var iztrakoties - gan izbaudīt asus līkumus, gan nedaudz palēkāt, gan arī uzņemt pieklājīgu ātrumu. Kopumā uz kalna biju 4 dienas, ar katru dienu jūtoties arvien labāk. Pēdējā dienā sasniedzu to atbrīvotības līmeni, kad kājas bija pilnībā saradušas ar īrēto inventāru un muskuļu tonuss ļāva neuztraukties par trases stāvokli vai to, ka varētu nepietikt spēka. Pēdējā diena tadējādi bija riktīgi sportiska.

Slēpojot dažas reizes nokritu, bet galvenokārt tie bija mīksti piesēdieni brīžos, kad slēpes ierakās dziļākā sniegā un kājas neizturēja spiedienu. Vienu reizi gan nokritu sāpīgi, tomēr tas notika uz pilnīgi gludas virsmas, kur slēpoju faktiski slidsolī... ar nūju netrāpīju sniegā, noiros pa gaisu, zaudēju līdzsvaru un 5km/h ātrumā nozvēlos uz sāna, uz stilba. Sāpīgi, bet nekas traks - pats sasmējos, iedomājoties, kā tas izskatījās no malas...

Vienvārdsakot, Gārmiš-Partenkirhena ir pārsteidzoši laba vieta, kur slēpot. Neizslēdzu iespēju, ka šeit atgriezīsimies arī kādā citā gadā. Galvenais pluss, ka tur var viegli nokļūt + lieliskais serviss.

 

Mēs to izdarījām - pēc n gadu netikšanas, beidzot esam Alpos :)