Miesnieks.com

Nu jau esmu atpakaļ Latvijā. Pēdējās divās dienās iestājās zināms ceļošanas nogurums. Pēc 3 nedēļām Azoru salās, Ņujorka tomēr pamatīgi nogurdināja, un pēdējās dienās organisms sāka pagurt un pārslēgties uz vietējo laiku. No savas pieredzes tagad zinu, ka turēties pretī laika zonu ciklam nav liela jēga, ja paliec vairāk par 3-4 dienām. Sākot ar 5.dienu tāpat saules cikls dara savu un organisms pamazām pārslēdzas uz vietējo laiku, tas nekas, ka celies 5os bet ej gulēt 21.-22.os. Ceturtdien pēc darba pasākuma devos vēl pastaigā pa High Line – bijušās virszemes vilciena līnijas vietā ierīkotu pastaigu taku pa Ņujorkas džungļiem. Interesants koncepts un laba redzamība – var redzēt arhitektūru no nedaudz cita skatu punkta. Tomēr vismaz tajā mirklī, kad biju tur, bija visai pūļains, iespējams, to var norakstīt uz pēcpusdienu. Pēc īsas pastaigas pa Manhetenu, sapratu, ka uzvalkā un cietajās kurpēs nebūs aršana. Aizbraucu uz viesnīcu, pārģērbos un devos uzdevumā – šķērsot kājām Manhetenas

Šodien piecēlos 5os no rīta. Īsti negulējās un, ja varu piecelties agri, tad ceļos, lai pēc tam būtu vieglāk aklimatizēties atpakaļ uz LV laiku. Paspēju no rīta daudz ko izdarīt un jau 6os devos pastaigā pa Bruklinu. Vēl tumšs, tik austrumu pamale sāka izgaismoties. Aizgāju līdz Bruklinas tilta parkam – vietai kur biju dažas dienas atpakaļ – vakarā. Toreiz bija gandrīz vai elkoņiem jācīnās par iespēju fotografēt, bet tagad es biju viens. Pavisam viens. Fantastiska sajūta, kad skats uz Manhetenu uz kādu brīdi ir tev vienam pašam. Turklāt ieteikums ceļotājiem – no rīta šī vieta ir tikpat laba kā vakarā, ja ne vēl labāka. Proti, cilvēku nav, skats tas pats + saulei austot tā skaisti izgaismo debesskrāpjus (vakarā tādas opcijas nav – saule sēžās aiz debesskrāpjiem). Šodien bija visai agri jābūt uz darba pasākumu, tāpēc mazliet šaubījos vai paspēšu pāriet pāri tiltam, bet tomēr mēģināju. Tā nu sanāca, ka vēl pirms septiņiem biju uz Bruklinas tilta :) Te gan dzīvība jau kūsāja – skrējēji un

Šodien diena pagāja sanāksmē. Tāpēc neliels special topic : lieta, par kuru pēdējā laikā nedaudz pie sevis "cepos" – laikam kļūstu vecs. Pa ceļam uz pasākuma norises vietu šodien braucu metro. Un mani pārsteidza viena lieta – pilnīgs klusums. Vagons piebāzts līdz ūkai, bet klusi kā kapos. Kādēļ? Visi ieurbušies telefonos/planšetēs. Uz ielām, 2 no 5 cilvēkiem nāk pretī ieurbušies savā viedajā ierīcē. Šodien pārdomām punktu pielika situācija sanāksmē. Kafijpauze. Esmu vienīgais augšā kājās pie tējas un kūkām – pārējie 40 cilvēki sēž ieurbušies telefonos… Nav jau slikti – visas kūkas man, bet nav ar ko parunāt. Šādu skatu, godīgi sakot, nebiju redzējis – konferencē/sanāksmē, neviens neceļas no galda kafijas pauzē, visi ieurbušies savās "mazajās pasaulēs". Ar pasākuma organizētāju vien pasmējāmies par šo fenomenu. It kā tik interesanti – vienā telpā cilvēki no aptuveni 30 valstīm, bet nevienu neinteresē kā tiem citiem iet. Nezinu vai tas ir labi vai slikti, un kur tas

Nu jau pagājušas divas pilnas dienas, ko pavadīju Ņujorkā. Tās arī pēc būtības ir manas vienīgās pilnās dienas Ņujorkā – turpmāk darba pienākumi sauks. Vien pēdējā dienā, atkarībā no laikapstākļiem, būs iespēja doties kādā pastaigā. Starp citu, laikapstākļi lutina – vakar bija ap +23°C, šodien ēnā ap +26°C.     Pirmo dienu pavadīju pastaigā… no Centrālparka dienvidu daļas gāju līdz Manhetenas dienvidu galam. Faktiski ap desmitiem no rīta sāku iet, un ap sešiem vakarā pabeidzu – pilna darba diena. Pēc atmiņas centos iet tā, lai pa ceļam paķertu visus galvenos apskates objektus. Jāteic, dienas gaitā pamazām kultūršoks sāka pāriet (acīmredzot izgulēšanās līdzēja). Tomēr staigājot pa avēnijām pie sevis domāju – cik ļoti atšķiras vide ASV un Eiropā. Mūsu pasaules daļā nav liela starpība vai tu esi Romā vai Parīzē – tā apkārtējā "telpa" būs aptuveni vienāda. Bet, atbraucot, uz šo pasaules daļu, ir šoks acīm – viss ir savādāk. Un es pat nerunāju par debesskrāpjiem, kas vi

Šodien visu dienu pavadīju ceļā uz Ņujorku. Gandrīz 24h nav gulētas. Lidojums bija komfortabls, pārbaudes gan nē. Šī ir tā reize, kad iekritu uz pārbaudēm. Amsterdamas lidostā tiku uz 20 minūšu iztaujāšanu par saviem brauciena mērķiem. Acīmredzot savā dzeltenajā ceļojumu baikā neizskatos pēc ekonomista no centrālās bankas. :D Vienvārdsakot, dabūju atskaitīties par to kur braucu, no kurienes, kādēļ, ko darīšu NY, kur dzīvošu, kā tikšu līdz dzīves vietai, cik ilgi palikšu, kāpēc tieši uz NY – vai tad nevar citur (?), kā nokļūšu līdz dzīvesvietai (jā – otrreiz tas pats jautājums), ko plānoju iemācīties, kad Grieķiju izmetīs no eirozonas :), prasīja uzrādīt ielūgumus, datorā e-pastus, prasīja, kurā datumā rezervētas biļetes utt. Šādi vēl nekad nav bijis – biju tādā mierīgā garastāvoklī, bet čalis mani reāli paspēja novest. Tad vēl kaut ko konsultējās ar kolēģiem, bet palaida tālāk. Vai tiešām tik traki izskatos? Nu neko, pie geita man tiek paziņots, ka esmu izraudzīts pēc nejaušības pār