Telefoni, hokejs un komplimenti - Ņujorkas stāsta turpinājums

Šodien diena pagāja sanāksmē. Tāpēc neliels special topic: lieta, par kuru pēdējā laikā nedaudz pie sevis "cepos" – laikam kļūstu vecs. Pa ceļam uz pasākuma norises vietu šodien braucu metro. Un mani pārsteidza viena lieta – pilnīgs klusums. Vagons piebāzts līdz ūkai, bet klusi kā kapos. Kādēļ? Visi ieurbušies telefonos/planšetēs. Uz ielām, 2 no 5 cilvēkiem nāk pretī ieurbušies savā viedajā ierīcē. Šodien pārdomām punktu pielika situācija sanāksmē. Kafijpauze. Esmu vienīgais augšā kājās pie tējas un kūkām – pārējie 40 cilvēki sēž ieurbušies telefonos… Nav jau slikti – visas kūkas man, bet nav ar ko parunāt. Šādu skatu, godīgi sakot, nebiju redzējis – konferencē/sanāksmē, neviens neceļas no galda kafijas pauzē, visi ieurbušies savās "mazajās pasaulēs". Ar pasākuma organizētāju vien pasmējāmies par šo fenomenu. It kā tik interesanti – vienā telpā cilvēki no aptuveni 30 valstīm, bet nevienu neinteresē kā tiem citiem iet. Nezinu vai tas ir labi vai slikti, un kur tas mūs novedīs (ar "mūs" es domāju – cilvēkus), bet izskatās nelāgi.

 

 

 

Vakarā zināms ceļojuma highlight (nu, vismaz man) – New York Rangers un Winnipeg Jets NHL spēle. Pirmā (un visticamāk arī pēdējā) NHL spēle manā dzīvē. Bija izvēle – doties uz basketbolu vai hokeju. Basketā it kā būtu iespēja redzēt Porziņģi spēlējam, bet, pērkot biļetes, klausīju intuīcijai, ka jāiet uz hokeju. Intuīcija bija pareiza – Porziņģis traumas dēļ nespēlēja… turklāt hokejs man tomēr tuvāks. Ko lai saka… mājnieki zaudēja 1:4, lai arī pirmie izvirzījās vadībā. Tas mazliet pabojāja garīgo arēnā sanākušajiem. Man gan pa lielam bija vienalga – nācu vērtēt, kā izskatās viena no pasaulē slavenākajām arēnām – Madison Square Garden, kā vietējie fano par hokeju, kādas tradīcijas u.tml. Zināms stereotips bija par to, ka tie amerikāņi jau nemāk fanot par hokeju. Bet tieši Rangers fani tiek uzskatīti par vieniem no visnežēlīgākajiem un prasīgākajiem. T.i. izsvilpj pat savējos, bet spēli saprot ļoti labi. Tas ir tas, kas man dažreiz trūkst Arēnā Rīgā – spēles izpratnes. Rīgā tas ir vairāk aliņa iedzeršana un izbļaušanās, te – akadēmiskāka spēles vērošana, diskusijas un mazākā mērā trakošana. Jā, protams, visi tribīnēs ēd. Bet tas ir normāli – spēle sākas 7os, gribas ēst. Arī es kolorīta pēc nopirku hotdogu – pilnīgi garām. :D Šovs, protams, ir ļoti pamatīgi atstrādāts, līdz pēdējām detaļām – gaismas, mūzika, priekšnesumi pauzēs utt. Tik viss ir izstieptāks – vairāk reklāmas paužu, garāki pārtraukumi starp periodiem utt. – jūt komercializācijas klātbūtni. Un viena nelāga nianse… 30% tautas spēli neskatās, jo… jāskatās taču, kas jauns telefonā. :D

Pēc hokeja devos nelielā pastaigā pa Manhetenu tumsā. Šī ir pirmā diena, ka pilnībā kontrolēju to, kur atrodos, saprotu debespuses, ielu kārtību, kuras metro līnijas kur atrodas, un kurp man jādodas. Tas piedod zināmu mieru, un ļauj "pacelties pāri pūlim", kas haotiski virzās visos virzienos. Ja stingri zini, kur jāiet, tad tomēr ir vieglāk lauzties cauri pūlim. Par manu mīļāku atpūtas vietu ir kļuvis Bryant park – vakar jau par to rakstīju, bet šodien apskatīju arī tumsā – ļoti patīk šis mazais skvērs, kas no visām pusēm ir debesskrāpju ieskauts.

 

Un jā. Šodien uzvilku uzvalku, darba kurpes, šlipsi. Uzreiz ir cita attieksme uz ielām, veikalos, metro, viesnīcā – visur. Iepriekšējās dienas staigāju kā tūrists, un zināmā mērā pret mani attiecās kā pret tūristu. Tiklīdz ir uzvalks un ģelovojs izskats, tā viss ir savādāk. No rīta nevarēju saprast, kas ne tā – metro aizdomīgi uz mani lūr. Tad tik sapratu, no Bruklinas pārāk daudzi metro uzvalkos nebrauc – vismaz pārāk daudz klerkus neredzēju. Tālāk uz ielām – vietējie vairs negrūstās, bet tūristi paši lec nost – domā ka vietējais. Veikalos staffs ārkārtīgi pieklājīgs – "kā iet?", "ko šodien darīsi?", "lai labi veicās", "re, ņem kafiju – uzsaucu!". Un jā. Komplimenti – ir ļoti nepierasti saņemt komplimentus par izskatu vienkārši uz ielas. Šodien 3-4 reizes, kas ir vairāk nekā 30 gadu laikā Rīgā – laikam rīdziniecēm nepatīku (vienu gan zinu, kam patīku :D). Viens vīrietis pienāca paprasīja, kur pirku kurpes  - arī tādas gribot. :D Vienvārdsakot – interesanti. Redzēs, ko nesīs rītdiena.