Azoru salas - vieta, kur atgriezties
Motivācija un gatavošanās
Iepriekš uz Azoru salām varēja nokļūt tikai trīs
veidos: (i) ar čārteri no kaut kurienes Eiropā, (ii) ar portugāļu aviokompāniju
Sata vai (iii) portugāļu
aviokompāniju TAP. Šobrīd tur var
tikt arī ar EasyJet un Ryainair. Šis apstāklis noteikti bija
viens no iemesliem kādēļ atkal devāmies Azoru salu virzienā – atrast
nepieciešamos lidojumus ir daudz vieglāk, biļetes kļuva pieejamākas arī cenas
ziņā. Lai nokļūtu no LV, vieglākā versija ir doties caur Milānu vai Londonu ar Ryanair. Mūsu gadījumā, nevarējām
atturēties no pāris dienu viesošanās Porto – vienā no mūsu mīļākajām vietām
Eiropā. Tāpēc starp Londonu un Sao Miguel
ieplānojām arī Porto apmeklējumu uz divām dienām. Lai ekonomētu līdzekļus
ceļojumā devāmies tikai ar rokas bagāžu, kas ņemot vērā “jaunos” daudz
relaksētākos Ryanair rokas bagāžas
nosacījumus (1+1 rokas bagāža), bija vairāk nekā pietiekami. Šoreiz nekāda
lielā gatavošanās iepirkšanās ziņā nebija vajadzīga – Azoru salās bijām bijuši,
kalnā kāpšanas zābaki – ir, vēju aizturošās jakas – ir, lietusmēteļi – ir. Nekas
baigi specifisks nav nepieciešams, nauda nav jāmaina un viss iespējamais nav
jāstiepj līdzi – Azoru salas ir samērā civilizēta vieta – visu nepieciešamo var
nopirkt (tas gan neattiecas uz arhipelāga
rietumu daļā esošajām salām). :)
Azoru salas - Eiropas glabātais noslēpums, 1.daļa (2013)
São Miguel, zaļā sala - govis, ananāsi, tējas plantācijas un fantastiski skati, 2.daļa (2013)
Faial - zilā sala, vulkāna krāteri, vaļi un jahtas, 3.daļa (2013)
Piko sala – lavas alas, vīna muzejs un atvadas no Azoru salām, 4.daļa (2013)
Azoru salu pēcgarša (2013)
Pa ceļam sāku just pagurumu, vairākas reizes
vajadzēja piesēst un atpūsties. Tomēr pakāpeniski sāka krēslot, nākt virsū
mākoņi un sapratām, ka ir jāpasteidzas, ja negribam iekļūt lietū. Turklāt
negribētos piedzīvot momentu, ka būtu jākāpj lejā, pa izmirkušo augsni, kas tā
jau bija ļoti mitra un slidīga. Vēl pēc kādas stundas kāpiena (un dažām
pieturām, lai paēst vietējās kazenes) sasniedzām Faju. Caldeira do Santo
Cristo ir interesanta ar to, ka ir Faja
tās klasiskajā izpratnē, bet vēl ar vulkāna krāteri tās malā, kas piepildoties
ar okeāna ūdeni ir izveidojies par sālsūdens ezeru, kas ir vienīgā vieta Azoru
salās, kur aug vēl viens mīdiju radinieks (angliski – clams).
Atnākot uz Faju
sastāpāmies ar nelielu problēmu. Nebiju precīzāk pētījis, kā atrast mūsu
naktsmītni, šķita, ka atradīsim tāpat, bet ciemats bija lielāks nekā domājām.
Turklāt mobilā telefona zona nebija sastopama. Kādu laiku pastaigājām meklējot
telefona zonu, ko atradām pie baznīcas. Azoriešu aizrautība ar baznīcām ir
fenomenāla, to jau minēju. Bet atrast pilnizmēra baznīcu šeit, gan nebijām
gaidījuši. Starp citu, Sao Jorge
salā, nezin kāpēc baznīcas pārsvarā ir ar vienu zvanu torni, bet pārējās salās
– ar diviem. Pēc ilgākas un nesekmīgas zvanīšanās beidzos sazvanījām saimnieku,
kas pēc dažām minūtēm atbrauca pie mums ar savu kvadraciklu. Uz to brīdi jau
bijām sadabūjuši sev draugu – suneni vārdā Petra,
kas izrādījās ir mūsu naktsmītnes saimnieka drauga suns.
Visu laiku brīnījāmies, kāpēc suns ir mums tik uzticīgs – devās
mums visur līdzi, rādīja ceļu un sargāja. Tik vakara beigās sapratām – mēs taču
pirms tam ugunskurā cepām desiņas...mēs acīmredzot smaržojām suņa izpratnē nu
ļooooti labi. :) Mūsu naktsmītnes
īpašnieks aizveda mūs uz māju un pateica, ka tā šodien ir mūsu rīcība
pilnībā (40 Eur) – naktī tuvojas vētra, okeānā lieli viļņi, viņš dodas sērfot
un tad prom uz salas citu pusi. Vēl paspējām aizdoties nelielā pastaigā līdz
ezeram, kur vietējie meklēja minētos moluskus. Polundrs mierīgi arī atrada
dažus. Vienīgajā ēdināšanas iestādījumā, kas pēc būtības bija kāda vietējā
mājas veranda, prasījām vai varam dabūt minētos moluskus, bet vietējais pavisam
neizskatījās ieinteresēts – cik saprotu vietējo restorānu pieprasījuma viņam
pietiek. Nolēmām, ka dabūsim kaut kur atpakaļ civilizācijā. Uzkāpām arī uz
mola, kas pasargā Faju no vētrām.
Divējādas sajūtas. No vienas puses bijām pasaules malā, prom no civilizācijas,
vietā, ko var sasniegt tikai kājām (un retos gadījumos ar kvadracikliem). No
otras puses, molu rotāja civilizācijas sekas – plastmasas atkritumi, ko okeāns
ir atskalojis no visas pasaules... bēdīgi.
Mājas saimnieks atstāja mums pudeli ar mājās
brūvētu vietējo liķieri Nevde (tā arī
nesapratām no kā gatavots) un devās prom. Mēs palikām ļoti jauki iekārtotā
miteklī, bez īstas sajēgas, kā ieslēgt elektrību. Fajā elektrība darbojas vien ar dīzeļģenerātoru palīdzību. Pēc kāda
laika to atradām, dabūjām elektrību, uz krāsns uzsildījām tēju, iedzērām stipro,
bet gardo liķieri, un baudījām stipro vētru. Sveču gaismā baudījām līdzi
paņemtās vakariņas. Izmazgātās drēbes jau atkal bija tikušas lietū un nevarēja
būt ne runas par to izžūšanu. Ar drēbēm vispār šajā ceļojumā negāja...kā tikai
izmazgājām drēbes, un karinām žāvēties, tā sākas lietus... Naktī plosījās
riktīga vētra un turpinājās arī nākamajā rītā. Visu nakti vējš plandīja logus
un durvis, tā pa īstam, šķiet, neiemigu.
Noslēgums,
ieteikumi ceļotājiem, filozofiskas pārdomas par tēmu
Divas dienas Ņujorkā (2015)
Telefoni, hokejs un komplimenti - Ņujorkas stāsta turpinājums (2015)
Bruklinas tilts, ģerbšanās stils un Frīki (2015)
Ņujorka. Epilogs. (2015)
Visu laiku kopš 2013. gada pavasara, kad mēs
ar Polundru apmeklējām Portugālei piederošās Azoru salas, laiku pa laikam domās
atgriezāmies tur. 9 salu arhipelāgs uz mums atstāja tik lielu iespaidu, ka
nespējām tik vaļā no uzmācīgas domas turp doties vēlreiz. Šo divu gadu laikā,
ar mums ir sazinājušies daudz cilvēku, kas sekojot mūsu ceļojuma aprakstam, ir
atklājuši sev Azoru salas. Arī mūsu Azoru salu draugi ir ziņojuši, ka mūsu
pēdās pēkšņi sākusies latviešu tūristu plūsma. Patīkami, ka izdevies latviešiem
atklāt šo skaistumu. Šogad, plānojot ceļojumu septembra mēnesim, primārā doma
bija par došanos uz Patagoniju. Bet savelkot kopā ceļojuma budžetu, sapratām,
ka “pacelt” šogad to nespējam – jāplāno laicīgāk, jāmeklē lētās biļetes,
jāmeklē “gali” paziņu lokā, kas var palīdzēt ar naktsmītnēm. Tad nu atlikām to uz
citu reizi. Tad nu likās, ka šī varētu būt tā reize, kad vērts doties uz Azorām
– aizbraukt uz salu arhipelāga tālāko stūri – Flores un Corvo,
aizbraukt uz Sao Jorge salu, kā arī
uz dažām dienām atgriezties Sao Miguel,
kur mums nu jau ir draugi un kas pati par sevi ir fantastiska vieta.
Azoru salu izvietojums; Ņemts no google.com |
Ilgu laiku plānojām ceļojuma maršrutu – dodoties uz
Azoru salām tā vienmēr ir grūta izvēle – tik daudz kur būt un ko redzēt, bet
tik maz laika. Mūsu gadījumā gan viss ceļojums aizņēma 18 naktis, no kurām
Azoru salās pavadījām 14 naktis. Pilnais ceļojuma maršruts: Rīga-Londona (Ryanair; bez nakšņošanas) – Porto (Ryanair; 2 naktis) – Sao Miguel (Ryanaiar; 1 nakts) – Flores (Sata; 3 naktis) – Horta (Sata; bez nakšņošanas) – Pico (prāmis; 2
naktis) – Sao Jorge (prāmis; 2 naktis) – Pico (prāmis; 1 nakts) – Sao Miguel (Sata; 5 naktis) – Porto (Ryanair; bez nakšņošanas) – Londona (Ryanair; 2 naktis) – Rīga (Ryanair). Atzīsiet – visai samudžināts,
sarežģīts ceļojums. Bet mums patīk atrasties kustībā, turklāt Azoru salas nav
tā vieta, kur gulšņāt pludmalē (daļēji tādēļ, ka tādu nav daudz). Šajā ceļojumā
mums rezultātā bija 11 dažādas naktsmītnes, 9 lidojumi ar lidmašīnu, 3
pārbraucieni ar prāmi, 4 auto nomas, 2 vilcieni, viena stopēšana un virkne vietējo
sabiedrisko transportu. Kopējie ceļojuma izdevumi – grūti pateikt, jo kā
“pastāvīgajiem klientiem” dabūjām atlaides naktsmājās, ļoti laicīgi visu rezervējām
ar visām iespējamajām atlaidēm utt. Jebkurā gadījumā, visi lidojumi (ieskaitot
iekšējos) mums izmaksāja 700 eur uz abiem, naktsmājas mēģinājām turēt līmenī ne
vairāk par 40 eur par nakti par personu, ikdienas izdevumiem, šķiet tērējām ap
30 eur par personu (bet tur iekšā gāja sabiedriskais transports, prāmju
biļetes, ēšana, benzīns utt.). Vai ir iespējams lētāk? Noteikti – laicīgāk
izplānot, nopirkt biļetes ar Ryanair
jau uz nākamo gadu, neskraidīt tik ļoti apkārt kā mēs, bet nobāzēties 2-3
vietās. Mums lielu daļu izdevumu veidoja tas, ka katrā salā ņēmām auto nomā. Ja
ņem vienā vietā un uz ilgāku laiku, tad, protams, ir būtiski lētāk. Tas pats
attiecas uz viesnīcām. Uzreiz saku – sabiedriskais transports uz salām ir visai
ierobežots – vienīgi Sao Miguel, Pico, varbūt arī Terceirā ir nopietns sabiedriskais transports ar regulāriem
kursēšanas laikiem utt. Pārējās informācija par iespējamu autobusu vairāk ceļo
no mutes mutē, un arī tad nav garantiju, ka autobuss tiešām būs.
Viens no ieteikumiem, plānojot ceļojumu. Azoru salu
tūrisma veicināšanas kampaņa piedāvā lielisku iespēju ietaupīt uz lidojumiem.
Ja plānojat doties kaut kur tālāk par Sao
Miguel vai Terceira, tad to vērts
izmantot. Proti, ielidojot Azoru salās no ārpuses (no PT sauszemes vai Madeiras), Jums pienākas
bezmaksas 24h biļete uz jebkuru no Azoru salām. Mūsu gadījumā tas darbojās tā –
ielidojām no Porto uz Sao Miguel, un
24h laikā mēs no tās bezmaksas varējām nokļūt uz jebkuru no Azoru salām. Mūsu
gadījumā izvēlējāmies Flores – tālāko
salu (sanāk lielākais ietaupījums), kas arī pēc būtības bija mūsu ceļojuma
mērķis. Vairāk par bezmaksas lidojumiem var uzzināt šeit: http://encaminhamentos.sata.pt/en. Tur it kā ir platforma caur kuru var pieteikt sev
nepieciešamās biļetes, bet tas aizņem vairāk laika nekā pa e-pastu. Pa e-pastu
2-3 dienu laikā visu var nokārtot. SATA pārstāvjiem
vajadzēs visu informāciju par Jūsu ielidojošajiem/izlidojošajiem reisiem. Ja
izmantojat piedāvājumu ielidojot, tad neaizmirsiet saglabāt iekāpšanas kartes
lidojumam (!), ar kuru atlidojāt uz Azoru salām, tas būs jāuzrāda,
reģistrējoties bezmaksas lidojumam.
Iepriekšējā ceļojuma aprakstā minēju, ka katra no
Azoru salām ir savādāka. Nevaru teikt par visām deviņām, bet esam bijuši piecās
no deviņām. Atgriežoties no iepriekšējā ceļojuma mums nedeva mieru Flores sala, tālākajā, rietumu
arhipelāgā, kas atrodas jau uz Ziemeļamerikas tektoniskās plātnes. Tagad jau
varu teikt, ka no dabasskatu viedokļa tā laikam ir fantastiskākā vieta, kādā jebkad
esmu bijis, un diez vai tuvākajā laikā to kaut kas pārspēs. Pēdējos divus garus
laiku pa laikam ar Polundru apskatījām Pinterest
bildes par Flores salu, un tas
likās tik tāls un nepieejams sapnis. Un te nu mēs bijām – plānojām turp ceļojumu.
Zināmas bažas pastāvēja par laikapstākļiem – septembris Azoru salās ir visai
riskants mēnesis, īpaši tā beigas. Var “ieberzties” uz pamatīgiem lietiem un
saules neredzēšanu. Turklāt salās Flores
un Corvo ir ļoti īsi skrejceļi, kas
mums tik ļoti zināmajām Bombardier
lidmašīnām vējainākos apstākļos ir visai sarežģīti, tādēļ nav retums, ka
ne-sezonā lidojumi tiek atcelti/pārcelti.
Šī raksta turpinājumā par to, kā mums šajā ceļojumā
gāja. Kā un vai aizkļuvām līdz Flores
salai, vai paveicās ar laika apstākļiem, par to, kā kāpelējām pa kalniem, par
kritieniem un traumām, par piedzīvojumiem pie stūres, par govīm, aitām un
citiem dzīvniekiem, par atkalsatikšanos ar Asnāti un Karlu, par Sete Cidades apmeklējumu, par piknikiem, peldēm okeānā, pārgājieniem
un daudz ko citu. Izaudiet, un noteikti dodieties uz Azoru salām. Kā jau teicu, šī
ir mūsu otrā reize Azoru salās. Pirmā piegājiena ceļojuma aprakstus var lasīt
šeit:
Azoru salu vilinājums (2013)Azoru salas - Eiropas glabātais noslēpums, 1.daļa (2013)
São Miguel, zaļā sala - govis, ananāsi, tējas plantācijas un fantastiski skati, 2.daļa (2013)
Faial - zilā sala, vulkāna krāteri, vaļi un jahtas, 3.daļa (2013)
Piko sala – lavas alas, vīna muzejs un atvadas no Azoru salām, 4.daļa (2013)
Azoru salu pēcgarša (2013)
Īsa pietura
Porto
1.diena. Ceļojums sākās ar Ryanair lidojumu no Rīgas un Londonu.
Tik ļoti sen nebija lidots ar Ryanair,
ka šķita zināma eksotika. Šajā ceļojumā gan eksotikas sajūta ātri vien
izplēnēja, jo ar Ryanair bija kopumā jālido
6 reizes. Rīgas lidostā, pie drošības pārbaudēm satikām mūsu ceļojum-draugus,
ar kuriem iepazināmies pagājušajā gadā, kad izrādās viņi sekoja mūsu ceļojuma
apraksta pēdās Azoru salās. Tavu sakritību, satikāmies atkal, dodoties uz Azoru
salām. Mūsu kolēģi–ceļotāji gan devās uz daudz karstāku (tiešā un pārnestā nozīmē)
vietu – Indiju (Ceļākājiešu lielajā
ceļojumā uz Indiju :)). Pēc kārtējās, nu jau tradicionālās, Rīgas lidostas
“Roko” kūkas notiesāšanas devāmies ceļā. Lidojums uz Londonu bija atmiņā
nepaliekošs, kas jau ir labi – tas nozīmē, ka viss bija ok. Stanstedas lidostā gan bija mūsu
ceļojuma garlaicīgākā daļa – mēs ielidojām no rīta, bet izlidojām uz Porto –
vakarā. Tādējādi dabūjām nīkt 9h (beigās izrādījās, ka visas desmit) lidostā.
Reiz jau biju nakšņojis Stanstedas
lidostā, zināms deja vu, šoreiz gan
jāpavada diennakts gaišā daļa Apsvērām iespēju doties uz Londonu vai uz
Kembridžu, vai uz tuvējo Stanstedas
pilsētu, bet tā kā diena solījās būt lietaina un bagāžas glabātava maksā 10 GBP
par somu, sapratām, ka tas vienkārši nav racionāli. Ieskaitot transporta
biļetes, dažu stundu pastaiga pa lietu sanāktu vienkārši padārgi. Bija doma arī
par Stanstedas lidostas lounge apmeklējumu, bet palasīju
atsauksmes un sapratu, ka par to naudu nav vērts (15 GBP per person). Jāpārcieš nīkšana, un tad jau “īstais” ceļojums
sāksies. Jāteic beigu beigās nebija tik traki. Pasēdējām kafejnīcās, palasījām
žurnālus un papētījām cilvēkus lidostā. J
Lidojums aizkavējās par stundu, kā rezultātā uz Porto izlidojām vien desmitos
vakarā. Vēl 2.5h lidojums un bijām klāt Porto. Nosēšanās bija visai kratīga un
juceklīga – Porto tajā vakarā tieši bija vētra – pūta riktīgs vējonis un gāza lietus. Lidmašīnai
apstājoties jau dzirdējām kā lietus sitas pret fizelāžu. Izvilkām savas lietus
jakas, kas bija iepakotas pašā somas apakšā, jo domājām, ka tās noderēs vien
Azoru salās, un devāmies ārā. Skrējiens no lidmašīnas līdz terminālim un jau
esam nedaudz slapji. Pirmais patīkamais pārsteigums – siltais gaiss – par spīti
naktij, lietum un stiprajam vējam, gaisa temperatūra bija ap +23-25°C. Lidostas
terminālī nedaudz apstājāmies un domājām ko darīt tālāk. Lieta tāda, ka zinot
to, ka ieradīsimies vēlu, un ka līdz pilsētai gandrīz stundas brauciens,
viesnīcu pierezervējām turpat – 7-10 minūšu kājām-gājiena attālumā no lidostas.
Viss būtu jauki, ja vien ārā negāztu riktīgs tropisks lietus, ko vējš pūta
gandrīz horizontālā virzienā. 5 minūtes pastāvējām un pabrīnījāmies, bet citas
izejas jau īsti nav (neņems tač’ taksi 0.5km braucienam) – somas pār pleciem un
aiziet. Labi, ka biju iepriekš Google
Map apskatījies maršrutu, jo jāiet
nedaudz līkumiem, pretēji intuitīvajam virzienam. Līdz viesnīcai nokļuvām
riktīgi slapji (lietus izturīgas jakas ir ok, bet viss pārējais slapjš). Viesnīca
(49 Eur uz abiem), klasiska “lidostas” tipa viesnīca, bez nekā lieka. Bet ko
vairāk vajag pusdivos naktī? Istaba un jo īpaši vannasistaba gan ļoti pamatīgi
smird pēc cigaretēm (tik ļoti raksturīgi Portugālei), bet nav spēka iet kaut ko
skaidroties recepcijā. Ar dvieļiem aiztaisu durvju spraugas uz vannasistabu,
kur ventilācija šo smārdu sagādā. Guļam kā nosisti.
Skats uz Porto |
2.diena. Nākamajā rītā mostamies
izgulējušies un moži. Sakravājam somas (nav jau īsti ko kravāt) un dodamies
ceļā. Lai nonākot recepcijā, konstatētu, ka jau atkal gāž lietus. Izvēlamies
ieturēt viesnīcas brokastis (neatceros precīzi, bet, šķiet, 6 EUR per person). Sākotnējā doma bija doties
uz mums zināmu kafejnīcu Porto brokastīs, bet gāzonis plānus nedaudz maina. Brokastis diezgan vārgas, vēlreiz
neņemtu. Bet tēja bij’ ok. :) Pēc kādas stundas lietus pierimst, kas ļauj mums
ātri tikt līdz lidostai, kur nopērkam biļetes vilcienam/metro uz pilsētas
centru. Pilsētā aizdodamies uz mūsu nākamo viesnīcu – Sao
Bento Apartments. Mums atļauj atstāt somas līdz check-in laikam un iedod visādam gadījumam lietussargu (kas gan
nenoder, jo atlikušo dienas daļu faktiski ir saulains). Mums piešķirtais
dzīvoklītis (55 Eur uz abiem) ir ļoti labs – 2 istabas, maza virtuvīte, liela
un ērta gulta, portvīns degustēšanai un fantastiska vieta – 3 minūtes līdz Douru upei vai Sao Bento stacijai. Ja apmetaties Porto uz dažām dienām vai ilgāk –
ļoti rekomendēju.
Lai arī brokastis nesen ēstas, saprotam, ka
nespējam turēties pretī kārdinājumam tik pie vietējā ēdienu ēdiena – “mazās
francūzietes” jeb Francesinha. Dodamies uz mūsu mīļāko
kafejnīcu “Tupi”
un kā vienmēr esam sajūsmā. Viss tāpat – tie paši jautrie vecīši ar bāra letes,
tie paši bāra krēsli (so 70’s), tie paši vietējie portugāļi, kas
tur ietur brokastis/pusdienas vai našķojas ar kafiju. Atkārtošos, bet ja ir
vēlme izbaudīt īsto Portugāles atmosfēru pa lētām naudiņām vietējo vidū, tad šī
noteikti ir īstā vieta. Šeit ir izcila Francesinha,
ar Polundru apēdam vienu uz diviem (kas ir pilnīgi pietiekami, ja neesi
mežonīgi izbadējies). Šeit arī gardie portugāļu konditorejas izstrādājumi – Bolo de Berlim, Pastel de Nata un citi. Katru reizi esot Tupi, ar Polundru spriežam, ka Rīgā tādas vietas pat tuvu nav –
acīmredzot nav mums tādu kafijas dzeršanas/brokastošanas tradīciju. Ir
atsevišķas vietas, kur taisa sendvičus, spiež sulas, gatavo kafijas utt., bet
tas viss ir fancy high-end gals,
kamēr vienkāršie darba ļaudis acīmredzot tādas ekstras kā ēst ārpus mājās nevar
atļauties. No otras puses, Portugāle savā labklājības līmenī nav gaismas gadus
priekšā Latvijai – drīzāk tas ir tradīciju jautājums. Divu dienu laikā, ko esam
Porto, uz Tupi atnākam trīs reizes J Un tagad rakstot šo,
un atceroties Francesinha, siekalas
saskrien mutē – tā ir lieta, ko katram jāpagaršo, esot Porto. Nav nekāds fancy ēdiens, riktīga kaloriju bumba
(maize, vārīts šķiņķis, divu veidu desas, cepts šķiņķis, labi daudz siera,
tomāts un slepenā mērce + ola pa
virsu un frī kartupeļi piedevās). Izklausās traki, bet ir reāli gardi...un
sātīgi. Dažreiz jau var... :)
Polundrs Croft degustācijā |
Bez Tupi
apmeklējuma mūsu must-do ir portvīna
darītavu apmeklēšana. Un prioritāte ir kāpiens uz mazāk zināmu darītavu (ārpus
Portugāles robežām) – Croft, kuru
portvīnu atzīstam par mums tīkamāko jau kopš 2011. gada, kad pie viņiem
viesojāmies pirmo reizi (bijām arī 2013. gadā, apraksts
šeit). Paldies Dievam, laikapstākļi bija ļoti piemēroti kāpienam kalnā –
silti, bet ne karsti. Šoreiz “atrāvāmies pa pilno” – nodegustējām “set menu”, tad katrs paņēmām vēl pa
glāzei. It kā varētu kāpt lejā, atpakaļ uz pilsētu. Bet 50m attālumā Taylor’s vīna darītava – viena no
lielākajām un populārākajām, ko uzreiz arī var just,– cilvēku pūļi lieli. Gan
nedaudzi zina, ka pagalmā, aiz viena no pagriezieniem ir ļoti skaists dārzs ar
skatu uz Porto. Dzer savu portvīnu, skaties no augšas uz Porto, un ap tevi
pastaigājas vietējās vistiņas. Ņemot vērā, ka alkohola saturs asinīs liels,
vienā brīdī liekas, ka jau ir “pār strīpu” – netālu dzirdu latviešus. Tomēr izrādās,
ka tik traki vēl ar mums nav, tiešām latvieši, kas sagadījušies tepat. Ja
vēlaties ļoti personisku attieksmi, bezmaksas ekskursiju pa noliktavu (ar ļoti
interesantu gida stāstījumu) un degustācijas eksemplāru, tad dodieties uz Croft darītavu. Tur ir daudz mazāk
cilvēku, klusums, un, mūsuprāt, labākais portvīns. Ja ir vēlme pēc slavenāka
zīmola, vairāk uz tūristu orientētu servisu utt., tad Taylor’s būs īstā vieta. Šajā gadījumā ir labi tas, ka Rīgā šo
portvīnu var dabūt, t.i. Porto var izgaršot un uzzināt, kas no šī zīmola garšo
un pēcāk to iegādāties Rīgā. Uz Taylor’s parasti
piekāpjam gan viena iemesla dēļ – dārza dēļ. Šoreiz gan arī pluss bija tas, ka
man vienu no dārgā gala portvīniem, ko ilgi domāju vai ņemt, ielēja bezmaksas.
Nezinu īsti kādēļ – bet manas dzeltenās jakas šarms pretstatā Ņujorkai (par
dzeltenās jakas lāstu vairāk manā Ņujorkas ceļojuma
aprakstā) acīmredzot nostrādāja :D Portvīna-zinātāja, kas strādā par ekskursiju
gidi un someljē, bija pārsteigta, ka esam no Latvijas, un brīnījās, ka jau 3x
nākam uz Taylor’s... Tieši pirms manis bija dāma, kas garšoja 1963. gada Vintage Port, kas maksāja, šķiet 25 Eur,
par glāzīti. Man gan ļoti izturētie ne pārāk garšo –tomēr patīk auglīgums,
nevis tas riekstainums, kas raksturīgs ilgi izturētiem portvīniem.
Pēc kāpiena lejā un pastaigas atpakaļ uz viesnīcu,
nedaudz atpūtāmies. Lasi – gaidījām kamēr žvingulis mazliet pāries. :) Pēcāk devāmies uz
iepriekš, vēl Rīgā, noskatītu ēstuvi, kur servēja dažādus vietējos gardumus – Rua. Foršs un ne pārāk dārgs tapu
bārs, ja gadāties tur, tad ieteiktu spāņu stila kroketes un kalmāru – ļoti gardi.
Kroketes atgādināja Madridē tik ļoti iecienītās.Skats uz Douru upi |
3.diena. Nākamajā dienā piecēlāmies pēc vietējā
laika salīdzinoši agri (2h starpība ar Rīgu), tāpēc paspējām brokastīs
aizdoties uz Tupi un jau 10:30
sēdējām krastmalā un gaidījām, kad attaisīsies Croft vīna darītava, lai pirms došanās uz lidostu paspētu iedzert
vēl pa glāzītei gardā Croft portvīna,
ko visticamāk nedabūsim līdz mūsu nākamajai viesošanās reizei Porto. Izklausās
pēc reāliem alkoholiķiem, bet patiesībā to vienkārši noteica apziņa, ka pie tik
laba portvīna par tik labām naudiņām netiksim vēl ilgi. :) Pēcāk paņēmām somas
no viesnīcas un devāmies pamazām uz lidostu. Vēl viena Francesinha un dodamies, lai veiktu trešo lidojumu – nu jau uz
Azoru salām. Un atkal tā sajūta, kā mazam bērnam, kad kaut ko ļoti gaida – zinām,
ka tūlīt, tūlīt būsim vietā, kas mums tik ļoti patīk. Šoreiz gan ir zināmas
bažas – vai otrajā reizē būs tikpat labi, kā pirmajā (kādreiz rakstīju pārdomas
par šo tēmu – vai vērts atgriezties vietās, kur jau būts)? Vai Ryanair un Easyjet ekspansija nav sabojājusi Azoru salas?
P.s. Laikam pamanījāt, ka Porto pavadītais laiks
mums saistās galvenokārt ar gastronomiskām izvirtībām? Jā, mūsuprāt, Porto ir
viena no tām vietām, kur tādām var droši ļauties - viss ir gards :)
Sapņu
piepildījums – Flores sala
Lidojums uz Sao
Miguel salu pagāja mierīgi, lai arī jāteic, Sata man patika vairāk nekā Ryanair
(ar Sata lidojām mūsu iepriekšējā
ceļojumā). Atlidojām uz Sao Miguel
pēcpusdienā, turpat lidostā nopirkām transfēru uz/no lidostas (5 Eur turp
atpakaļ vienai personai) un devāmies uz Ponta
Delgada (salas lielākā pilsēta) centru. Sajūtas neaprakstāmas – divus ar
pusi gadus domājām vai kādreiz dzīvē vēl būsim Azoru salās, un te nu mēs bijām.
10 minūšu brauciens un esam pašā centrā. Uzreiz aizstaigājām līdz mūsu nu jau
pierastajai pieturvietai – BnB Lapsa.
Tās īpašniece Asnāte mūs jau gaidīja. Bijām neizsakāmi priecīgi atkal
satikties. Kādu laiciņu pasēdējām, iedzērām vietējo Marakujas dzērienu “Kima”
un parunājāmies par to, kas dzīvē atgadījies pa laiku, kamēr bijām prom. :) Asnāte bija
sagatavojusi mums gājienu uz restorānu vakarā, bet laipni atteicāmies, jo bijām
nedaudz saguruši un jau nākamā rīta agrumā mums bija jādodas atpakaļ uz
lidostu, lai dotos tālāk. Par Asnāti jau rakstīju pie mūsu pirmā ceļojuma
apraksta,– viņa Ponta Delgadā attaisījusi
savu mazo viesnīciņu. Savulaik uz to uzdūrāmies absolūti nejauši, internetā
meklējot, kur palikt.
Ponta Delgada promenāde |
Pēc nelielas atpūtas devāmies ar Polundru nelielā
pastaigā pa Ponta Delgadu. Brīžiem
mazliet līņāja, bet tas netraucēja pastaigai. Aizgājām līdz vietējam tapu bāram
R. dos Mercadores ielā (30 m no
baznīcas laukuma, ja nu kāds meklē). Katrs paņēmām pa dažām tapām vieglai
pēcpusdienas uzkodai. Aha... liels bija mūsu izbrīns, kad par cenu, kas divreiz
zemāka nekā līdzīgās iestādēs Rīgā, atnesa 4x vairāk ēdiena. T.i. katra tapa
patiesībā ir četras attiecīgās tapas. Rezultātā mums uz galda bija 16 maizītes,
vietējās asinsdesas luņķis, ¼ ananāsa un astoņkājis. :D Polundrs vēl paņēma
vīna glāzi, bet man bija zupa. Kopā samaksājām, šķiet, 12-14 Eur. Lieki teikt,
ka plānoto 30 min. vietā uzkavējāmies tur krietni ilgāk un vakars ar to mums
faktiski bija beidzies. :D Pēc sātīgā launaga/vakariņām devāmies pastaigā. Lai
cik smieklīgi nebūtu, bet absolūti nejauši uzdūrāmies Churros stendam, ko tik ļoti meklējām Porto, bet neatradām. Bijām
gan tik ļoti pieēdušies, ka izdomājām, ka apēdīsim Churros vēlāk vakarā vai mūsu atpakaļceļā, pēc pārējo salu
apmeklējuma. Atpakaļceļā nācās vilties – stends nebija vairs savā vietā un
palikām bez mūsu tik ļoti iecienītā Churros
– nekas, nāksies atgriezties vēlreiz.
Ponta Delgada centrālais laukums |
4.diena. Nākamajā dienā cēlāmies agri, lai
dotos uz lidostu. Jāteic, ka Azoru salās var aizmirst par laicīgu ierašanos
lidostā. Parasti drošības procedūru iziešana salās aizņem 5-10 minūtes, tādēļ
droši uz reisu var ierasties mazāk nekā stundu pirms izlidošanas (ja vien nav reģistrējamās
bagāžas). Mirklī, kad stāvējām pie Sata
Bombardier lidmašīnas, sajutu
patīkamu uztraukumu – sapratu, ka esam vien aptuveni 1.5h attālumā no tik ļoti
kārotā galamērķa – Flores salas, jeb
puķu salas (no Portugāļu Flores).
Lidojums pagāja ātri. Lidmašīnas pilots ļāva tūristiem lidojumā tuvumā apskatīt
Picou kalnu tāda paša nosaukuma salā.
Tāpat kā iepriekšējā ceļojumā, plāns bija kāpt šajā kalnā, bet tas vēlāk.
Lidojums uz Flores, kā jau teicu, ir
riskants. Flores un tai blakus esošā
sala Corvo atrodas vistālāk
Atlantijas okeānā un tās visvairāk tiek pakļautas laikapstākļu kaprīzēm.
Nosēšanās laikā nedaudz pakratīja, bet nepārāk traki. Vietējie Portugāļi, gan
lidmašīnā bija visai bažīgi, acīmredzot gadu gaitā ir pieredzējuši visādus “brīnumainus”
lidojumus.
Polundrs ticis pie pirmā braucamā šajā ceļojumā |
Un te nu mēs bijām, lidmašīnas riteņi skāra
skrejceļu, un jau pēc 5 minūtēm bijām laukā. Pirmā doma – karsti. Negaidīti
karsti – 25°C vai pat vairāk, saule cepina, bet apkārt viss slapjš, nesen bijis
lietus. Sajūta kā tropos, gaisa mitrums neaprakstāms. Laikapstākļi būtiski
savādāki nekā tie, kas pieredzēti mūsu pirmajā ceļojumā uz Azoru salām un
būtiski savādāki nekā Sao Miguel šoreiz.
Aptuveni 40% no lidmašīnas devās vienā virzienā – uz auto nomu. Mēs ar Polundru
sarunājām sadalīties – es paliku gaidīt reģistrēto bagāžu (Sata iekšējos lidojumos reģistrētā bagāžā ir bez maksas, tādēļ
savas mugursomas nodevām, lai nebūtu jāstaipa), bet Polundrs devās pakaļ auto.
Šāds gājiens bija prātīgs – tikām 3.-4. pozīcijā rindā uz autiņu, tomēr rinda
bija ļoti lēna – bail iedomāties, cik ilgi gaidītu, ja būtu rindas galā.
Dabūjām savu nu jau pierasto Ford Fiesta,
un jau drīz bijām ceļā. Pirmās dažas minūtes mulsuma, pāris noslāpšanas, pāris
neveiklas ātruma pārslēgšanas un devāmies pretī piedzīvojumiem. Un lai cik paradoksāli
nebūtu, pirmā pieturas vieta – Ponta
Delgada. Jā, arī šajā salā ir tāda. Te der neliela atkāpe. Lai arī Azoru
salas ir deviņas, pilsētu nosaukumi uz tām atkārtojos – ir pilsētu nosaukumi,
kas šķiet, ir gandrīz uz katras salas. To ir svarīgi atcerēties, kad plānojat
ceļojumu, lai nejauši nepierezervētu viesnīcu vai auto blakusesošajā salā. :D
Skats uz Ponta Delgada, Flores |
Ponta Delgada
mūs pa lielam interesēja ar to, ka tā atrodas salas pašos ziemeļos, un uz to
ved viens ceļš. Pārējā sala ir nedaudz vairāk ceļu apvīta, tādēļ uzreiz sākām
ar nepieejamāko. Turklāt vēl Rīgā esot, noskatījām, ka tur atrodas zivju
restorāns O, Pescador! (ak, Zvejniek!) Pirmā pusstunda ceļā pagāja ar
atplestām mutēm. Skati ir neaprakstāmi, zaļums visapkārt, bet tajā pašā laikā,
no jebkuras vietas redzams okeāns, tālumā Corvo
sala, ārkārtīgi daudzveidīga flora un fauna, govis, kas brīvībā ganās kur
pagadās, vietējo džipi, kas aprīkoti ar slaukšanas iekārtām, un fantastisks
ceļš. Britu auto/humora raidījums Top
Gear vairākkārtīgi devušies ekspedīcijās, meklējot labāko braukšanas ceļu
Eiropā. Esmu gatavs likt galvu ķīlā, ka nekas Eiropā (ne Šveice, ne Itālija, ne
Austrija vai Karpati) nespēj stāvēt klāt tam elpu aizraujošajam skatam, kas
vērojams Floresā. Pēc nepilnas
stundas brauciena, esam klāt Ponta
Delgada. Pilsētā nekā ievērības cienīga nav. Aizejam īsā pastaigā līdz
salas ziemeļu punktam, pakāpelējam pa krastā esošajām klintīm, un dodamies uz O, Pescador! Tur ieturam gardas
pusdienas. Ēdienkarte protams galvenokārt portugāliski – dažām zivīm tulkojums
arī angliski. Jebkurā gadījumā, šī vieta zināma ar to, ka tās īpašnieks ar
dēliem no rītiem dodas zvejā, bet pusdienā loms ir galdā. Attiecīgi par zivju
svaigumu nav jāraizējas. Pasūtam divas zivis uz dullo un notiesājam tās.
Polundra zivs manām garšas kārpām patīk labāk, bet arī manējā ir garda.
Viena no daudzajām Miradourām |
Tālāk dodamies ceļā atpakaļ uz salas vidieni. Uzreiz
jāteic, sala nav liela – ar mašīnu to var izbraukāt krustu šķērsu vienas dienas
laikā. 4-5 dienu laikā salu var arī izstaigāt, bet jāņem vērā, ka reljefs ir
kalnains, attiecīgi fiziskajai kondīcijai jābūt atbilstošai. Pa ceļam piestājam
gandrīz katrā Miradouro –
skatpunktos, kas atzīmēti ar ceļazīmēm un visās kartēs. Katrs Miradouro aizrauj elpu, katrs savādāks,
katrs ar savu vēsturi, kas bieži aprakstīta uz lielas akmens plāksnes. Atlikušo
dienas daļu pavadām gandrīz bezmērķīgi braukājot pa salu – skatot Miradouras, kāpelējot pa vietējo
reljefu, apskatot ezerus, kas izveidojušies senos krāteros, un staigājot pa
purvu, kas izrādās ir vieta, kur izveidojas ūdenskritums – švammei līdzīgā
augsne ir pilna ar ūdeni, bet brīžos, kad uzlīst lietus, tā atdod to, un dažus
desmitus tālāk esošais pārliekums patiesībā ir ūdenskritums, kas pieņemas
spēkā. Aizbraucam arī līdz diviem ezeriem, kas atrodas viens otram blakus, bet
viens ir izteikti zaļš, otrs – zils. Līdzīgi kā Sete Cidades Sao Miguel
salā, bet šeit tas pat ir izteiktāk.
Mana fotogrāfa vēlme knipsēt ņem virsroku,
katrs skats uz katru pusi ir elpu aizraujošs – gribas to visu sev. Līdz vienā
mirklī saproti, ka to sajūtu un to 360° skatu tāpat nenobildēsi. Kāpelējot pa
kalniem, atrodam mūsu mīļākās ogas – kazenes. Pirms braukšanas prom no LV,
lasījām tās, vārījām ievārījumus un sezona bija tikko kā beigusies, bet te bija
iespēja tās atkal paēst, lai arī jāteic garša mazliet atšķiras un LV kazeņu
(jeb cūceņu) garša ir izteiktāka. Baudot vietējo dabu, mums zvana mūsu nākamās
naktsmītnes īpašnieks, un prasa cikos ieradīsimies, gribot zināt aptuveni, lai
būtu uz vietas. Pasakām aptuveno laiku un pamazām sākam doties uz Faja Grande – mūsu naktsmītņu pilsētu. Te
atkal neliels iestarpinājums – kas ir Faja
(latviski skan “faža”)? Te man
vajadzēs visu manu ģeologa talantu (kāda man nav :D), lai to izskaidrot. Saviem
vārdiem es to raksturotu kā piejūras līdzenumu, kas izveidojies lavai plūstot
no klintīm/kalniem. Faktiski, tas ir zemes gabals, kas izveidojies, kad lava
plūdusi no klintīm, satecējusi klinšu ieplakā un izveidojusi sava veida
līdzenumu. Ja nav skaidrs man skaidrojums – var mēģināt izlīdzēties ar Wikipedia skaidrojumu. Tad nu lūk,
mūsu ceļojumā mums bija paredzēts apmeklēt vairākas šādas Fajas, kurās laika gaitā cilvēki ir izveidojuši apmetnes, ciematus
un pat pilsētas. Kā saprotat no nosaukuma Faja
Grande, tad mūsu naktsmītne atradās salīdzinoši lielā Fajā.
Apmetāmies iestādījumā ar nosaukumu Residencia Mateus. Mums par pārsteigumu, ierodoties
norādītājā vietā, mūs sagaidīja angliski nerunājoša portugāliete. Glābiņš bija
viņas un rezidences īpašnieka meita (ap 10g), kas mācēja nedaudz angļu valodu.
Uzzinājām, ka iestādījumam ir divas vietas un mūsu istaba ir otrā mājā, kas
atrodas uz citas Fajas pāris
kilometru attālumā. Meitenīte devās ar mums, līdz nokļuvām vajadzīgajā vietā,
kur mūs jau gaidīja īpašnieks. Maza mājiņa, tieši pie baznīcas ar skatu uz jūru
un četrām istabām. Saimnieks ļoti izpalīdzīgs, visu apskaidroja, ierādīja
istabu, pastāstīja par ēšanas iespējām ciematā (1 krogs + 1 pludmales
bārs/restorāns + 1 restorāns + 1 pārtikas veikals). Jāteic šī bija tā vieta,
kur katru dienu komunicējām ar jauniem cilvēkiem – pavecāku portugāļu pāri,
divām dānietēm, pāri no Čehijas, jauniešiem no Portugāles, pāri no Itālijas
utt. Sajūta kā hostelī, tikai daudz, daudz labāk.
Vakarā devāmies kājām (lai
Polundrs bez autiņa varētu kādu vīnu iedzert; tiem, kas nezin – mums pie stūres
Polundrs, es – bez tiesībām) uz Faja
Grande (aptuveni 40 minūšu pastaiga pa fantastisku skaistu okeāna krastu saulrietā
gaismā). Aizgājām uz pludmales bāru – mūsu naktsmītnes īpašnieks teicās, ka šī
ir dārgāka, bet daudz garšīgāka opcija. Un kā viņš nebija kļūdījies. Šeit mēs
ēdām mencu, kuru es nekad neaizmirsīšu. Portugāļiem ir vājums uz mencām, bet šī
bija vienkārši fantastiska, un veids kā tā bija pasniegta (ar kartupeļu
biezeni, ceptiem sīpoliem, turku zirņu biezeni, Briseles kāpostu biezeni un vēl
viss kaut ko, ko neatceros :D) ir neaizmirstams + mājas vīns, par kādu Rīgas
“Vīna Studijā” visticamāk prasītu vairāk par 20Eur. Pēc 2 nedēļām, naktī pie vīna
glāzes sēžot ar Asnātes draugu, kurš pats ir pavārs, spriedām, ka tā laikam ir
labākā Menca pasaulē. (Asnāte ar draugu apmeklēja Floresu dažas dienas pēc mums, un bija tajā pašā bārā, un ēda to
pašu mencu :D). Šobrīd šo rakstot, siekalas ģenerējās... :D Bet lieta, ko nevar
aprakstīt, ir tā vieta, tas gaiss, tā garša, mūzika un atmosfēra, kas bija tur.
Bārā strādā divi cilvēki – pusmūža vīrietis un sieviete, un izskatās, ka viņi
vienā jaukā dienā ir pametuši visu kādā fancy
darbavietā Ņujorkā, nopirkuši vietu nekurienē un uztaisījuši izcilu bāru ar
izcilu virtuvi. Tas nekad nedabūs Michelin
zvaigznes – jo neviens vērtētājs tur nekad nenokļūs, bet šai vietai tas arī
nav vajadzīgs. Jebkurā gadījumā, šis būs viens no tiem vakariem, ko atcerēšos
visu savu dzīvi – es un mīļotais Polundrs Flores
salā Azorās, saulriets, skaista mūzika, fantastiska virtuve, silts gaiss, 30m
līdz okeānam, kurā bango lieli, lieli viļņi un neizsakāmi svaigs gaiss. Un
tālāk tikai Ziemeļamerika, līdz kurai kādi 2000 km. Gribētos to momentu
vizualizēt, bet kameru līdzi neņēmu, un labi vien ir – tādas atmiņas ir jātur
galvā.
Atpakaļceļā gājām pa pilnīgu tumsu, lielākajā daļā ceļa starp Fajām nav apgaismojuma. Nācās
izlīdzēties ar mobilā telefonā apgaismojumu, lai brīdinātu par mūsu esamību autovadītājus,
bet, šķiet, tādu bija vien divi. Šajā tumsā jau atkal ieraudzīju cik ļoti
patiesībā ir zvaigžņotas debesis – skatu, ko redzu tik reti. Man kā Rīgas
puisim šāda iespēja ir reti – pilsētu gaismas tomēr atņem daļu no debesu
burvības. Bet šajā vietā, kur gaismas “piesārņojuma” faktiski nav, debesīs
iemirdzējās miljoniem zvaigžņu. Mums līdzi no bāra drošsirdīgi devās vietējais
kaķis, kurš pavadīja mūs visā garajā ceļā, un pārliecinājies, ka ar mums viss
ok, devās atpakaļ. Vispār šajā ceļojumā mums bija vairākas epizodes, kad ne no
kurienes mums pieklīda jauni “draugi” un pavadīja mūs mūsu ikdienas gaitās. :D
Tā nu pagāja mūsu pirmā diena Floresā, nākamajā
dienā plāns bija doties uz vienu no mūsu ceļojuma galvenajiem apskates
objektiem – ūdenskritumiem.Skats uz Faja Grande |
5.diena. Mūsu otrā diena Floresā iesākās ar brokastīm. Brokastīs,
protams, vietējo ceptā maize, vietējais siers, vietējais un ārkārtīgi garšīgais
sviests (palīdzēja man atcerēties, kā bērnībā garšoja sviests) un
tradicionālais rīsu pudiņš ar kanēli. Un sarunas pie galda ar pārējiem
ceļotājiem par to, ko kurš redzējis un kādi plāni dienai. Mūsu galvenais plāns
bija doties uz vietu, kas bija galvenā mūsu motivācija nokļūšanai Floresā – skaistiem ūdenskritumiem. Tie
ir upes Ribeira Grande ūdenskritumi,
kas ir vairāk nekā 200m augsti. Lai arī iepriekš lielus ūdens kritumus bijām
redzējuši Islandē,
tie galvenokārt bija iespaidīgi savas masas, jeb ūdens caurteces dēļ. Šie
savukārt ir daudz augstāki. Lai nokļūtu līdz ūdenskritumiem, ir jāmēro aptuveni
30 minūšu kāpiens pa taku, bet kopumā gājiens nav grūts. Mums nonākot galā,
ārkārtīgi noveicās – mēs bijām vieni paši šajā fantastiskajā vietā. Šī ir ļoti,
ļoti skaista vieta. Viena no tām vietām, no kurienes ir tik ļoti grūti aiziet
projām. Un gribas vēl 10 minūtes pabūt tur, un vēl, un vēl... Šo vietu
fotogrāfijās bijām skatījuši neskaitāmas reizes, un te nu mēs beidzot bijām.
Galvā no nekuries rodas domas, “a kas būs, ja es vienkārši vairs nebraukšu prom
no šejienes?” :)
Ribeira Grande ūdenskritumi |
Pēc ūdenskritumu apmeklējuma devāmies atkal klaiņot
pa Floresu. Viena no interesantām
vietām ir divi ezeri, kas izveidojušies vulkānu krāteros – Caldeira Rasa un Caldeira
Funda. Tā kā vulkānu krāteriem ir dažādi augstumi, tad no malas izskatās
ļoti iespaidīgi – divu dažādu līmeņu ezeri viens otram blakus. Vispār, ja ir
iespēja, tad vērts paklaiņot arī šeit (salas dienvidu daļa) – paveras ļoti
skaisti skati uz salu.
Caldeira Funda un Caldeira Rasa |
Pusdienlaikā devāmies meklēt kādu no Miradourām ar grillvietu. Azoru salās tā
ir milzīga priekšrocība – tās ir kā nosētas ar labiekārtotām peldvietām,
atpūtas vietām, volejbola laukumiem un grilvietām, kurās pieejami no akmens
veidoti grili un kas jau apgādātas ar malku. Visbiežāk arī grilvietā būs arī
tualete un avota ūdens. Lieliska iespēja gatavot pusdienas brīvā dabā, pārāk
netērējot naudas resursus (lai paliek vakariņām). Iepriekšējā ceļojumā mums
iegaršojās Azoriešu cūkgaļas sardeles paasā mērcē. Tās pieejamas gandrīz visos
pārtikas veikalos. Un klāt piekožot vietējo saldo maizi – Bolos Levedos ar vietējo ārkārtīgi garšīgo sviestu (Manteiga) šķiet, ka neko vairāk nevajag.
Šo grilvietu fenomens ir tāds, ka tās ir ārkārtīgi labi uzturētas un ļoti bieži
sastopamas. Dažas no tām atrodas fantastiskākajās vietās – jūras krastā, pie
lagūnām, kalnu galos, parkos un citās vietās ar lieliskiem skatiem. Azoru salas
noteikti ir pikniku paradīze. Floresā
varbūt mazāk, bet pārējās salās redzējām, ka vietējie labprāt tās izmanto.
Viena no Flores grilvietām |
Ko var darīt pēc gardām pusdienām? Nopeldēties!
Peldēšanās Azoru salās gan ir nedaudz jāieplāno. Azoru salas ir izteikti
vulkāniska rakstura, tādējādi ne visur ir ērta piekļuve ūdenim. Salās ir
vairākās vietās izveidotas dabīgas vai mākslīgas peldvietas (Pico ir čempions šajā ziņā), bet vietas
ir vērts laicīgi piefiksēt uz kartes, lai nebūtu tā, ka jābrauc uz otru salas
galu. Florsā viena no vietām ir
pilsētiņā vārdā Lajes Das Flores. Izpeldējāmies
ar Polundru okeānā – ūdens ļoti silts, ap 20°C. Peldvieta atrodas nelielā līcī
netālu no ostas, kur izveidota neliela smilšu pludmale. Ostas mols dod aizsegu
no bangojošā okeāna, kas ļauj pilnīgi droši nodoties peldēšanās priekiem. Lai
arī haizivis ir ārkārtīgi reta parādība Azoru salās, smadzenēs pavīd atmiņa, ka
lielākā haizivs jebkad noķerta, ir noķerta tieši pie Azoru salu krastiem
(protams, info atšķiras pa avotiem :)).
Skats uz Fajazingha un Faja Grande |
Vakaru pabeidzām mazliet agrāk. Aizdevāmies uz Fajazinha – mazo Faju, netālu no mūsu dzīvesvietas, kur atrodas izslavēts restorāns
ar skaistu skatu uz jūru. Jāteic gan, ka skats uz jūru bija skaists, bet skats
uz otru pusi – vēl skaistāks. Faja
atrodas salas rietumu pusē, un saulrietam izgaismojot klintis pa kurām lejā
gāžas Ribeira Grande veidojas
fantastisks skats. Ieturējām vakariņas šajā vietā un devāmies atpakaļ uz
guļvietu. Pats restorāns ir ārkārtīgi populārs, attiecīgi šeit vakarā var
satikt lielāko daļu apkārtnes tūristu. Ēdiens bija labs, bet ne izcils. Lai arī
man bija grūti spriest – manas garšas kārpas ietekmēja arvien vairāk sāpošais
kakls. Vīruss vai saaukstēšanās – nebija tik nozīmīgi, bet fakts bija tās, ka
biju apslimis.
Skats Floresā |
6.diena. Nākamās dienas rītā, saēdos visas
iespējamās zāles, kas bija līdzi, un devāmies pārgājienā. Pārgājiena maršruts Faja Grande – Ponta Delgada – Faja Grande.
Pirmā gājiena daļa ir pa kalnu grēdas malu, augšup augstu kalnā. Jāteic, visai
sarežģīta taka. Pirmkārt, ārkārtīgi liels gaisa mitrums, sajūta kā tropos. Viss
slapjš, katrs augs, kam pieskaries, Tevi samērcē. Takas virsma arī ārkārtīgi
slidena. Turp virzienā gājām kādu 1.5-2h, līdz sapratu, ka tālāk nevaru –
slimība sāka mani pievarēt. Kājas sāka kļūt ļenganas un sapratu, ka kļūst
vienkārši riskanti, jo taka ir viltīga, un kāpumi/kritumi ir visu laiku.
Pārgājiena taka |
Līdz Ponta
Delgada es visticamāk tiktu, bet atkaļ gan būtu problēmas, un sabiedriskā
transporta satiksme starp šīm divām vietām ir ļoti ierobežota. Tad nu
griezāmies atpakaļ. Un jāteic, ka pieņēmām ļoti prātīgu lēmumu – mana fiziskā
kondīcija pasliktinājās visai strauji, atpakaļceļā arī piedzīvoju diezgan
nepatīkamu kritienu. Takas virsmas akmeņi bija kļuvuši tik mitri, ka, lejā
kāpjot, izslīdēja papēdis balsta kājai un “lidoju”. Piezemējos no sākuma uz
fotoaparāta, ko turēju rokā, tālāk uz plaukstas, pakaļas un muguras. Ciets
kritiens, bet pirmā doma par fotoaparātu, jo trieciens bija ļoti pamatīgs. Bet
viss ok. Roka gan nedaudz cietusi, lepnums gan vēl vairāk. :D Polundrs
palīdzēja piecelties un mērojām ceļu tālāk. Pēc kāda laiciņa tikām līdz
mājvietai un labi vien bija, jo sākās riktīgs gāzonis. Iedomājāmies, ka, ja
būtu gājuši tālāk, tad būtu sprukās, jo grūti iedomāties, kā to taku iet, kad
līst. Tajā pašā laikā, šī taka noteikti ir must-do
sarakstā katram, kas apmeklē Floresu.
Daba un skati ir ārkārtīgi skaisti. Tik jāņem vērā, ka fiziskajai kondīcijai
jābūt labai, pretējā gadījumā neko no tā īsti izbaudīt nesanāks.
Faja Grande no pastaigu takas. Pie baznīcas mūsu naktsmītne, tālāk pa labi - pati Faja Grande |
Atlikušo dienas daļu pavadījām mierīgi. Polundrs
izpeldējās pašā Faja Grande, kur izveidota
neliela peldvieta. Peldvieta gan visai riskanta, no bangojošā okeāna nāk iekšā
lieli viļņi, kas neļauj noturēties kājās. Turklāt virsma ir ārkārtīgi asa
(vulkāniskais iezis) un slidena vienlaicīgi. Es tikmēr trekterēju kazeņu
liķieri, lai vismaz kaut kā uzturētu sevi pie dzīvības un neizjauktu priekus
Polundram. Apskatam vēl Faja Grande
ūdenskritumu, paēdam vakariņās zupu vietējā ēdnīcā un dodamies pie miera –
nākamajā dienā jāturpina ceļojums uz citām salām.
Viens no neskaitāmajiem ezeriem Floresā |
Lai arī zinājām par Floresas skaistumu, nebijām gaidījuši, ka skati būs tik elpu
aizraujoši. Ja man tagad būtu jāizvēlas viena vienīgā vieta, kur gribētu
pavadīt atlikušo mūžu, tad tā laikam būtu Floresa.
Tas miers, dabasskati, fantastiskais okeāna gaiss. Es pieņemu, ka ziemā aina
mazliet mainās – ir pastāvīgas vētras, kļūst pelēcīgāk utt. Bet vienalga, man
šī vieta paliek atmiņā kā pasaku zeme. Ir pagājuši vairāki mēneši kopš ceļojuma
brīža, bet joprojām redzu sapņos šo vietu. Un jāteic, mums neizdevās tikt
šoreiz uz blakus esošo Korvo (Corvo)
salu, ko daudzi min kā fantastisku vietu (sala pēc būtības ir viens milzīgs
vulkāna krāteris), bet uz tās dzīvo ~400 iedzīvotāji, kas nodarbojas ar
lauksaimniecību vulkāna krāterī. Tas nozīmē tikai to, ka mēs noteikti tur
atgriezīsimies.
Arhipelāga
centrālās daļas salas – Faial, Piku un Sao Jorge
7.diena. Trešajā rītā Floresā bija smeldzīgs
noskaņojums – jādodas prom. Lai arī lielākā daļa ceļojuma vēl priekšā, sajūtas
tādas, ka dodamies mājās. Tik ļoti lielu iespaidu uz mums atstāja Floresa. Nepilnu 40 minūšu brauciens no Faja Grande līdz lidostai salas otrajā
pusē. Brauciens būtu ātrāk, ja vien kalnu grēdas, pa kurām ved ceļš, nebūtu tīts
biezā, biezā miglā. Vietām jābrauc ļoti lēnu, jo redzamība knapi pāris desmiti metru.
Santa Cruz pilsētā piestājam pie
aptiekas, kur dabūju sev Vibrocil pilienus
lidojumam – deguns ir pilnībā ciet, negribas ar tādu lidot. Piestājam vēl
benzīntankā, pielejam pilnu bāku (šķiet 8 Eur, degvielas cena ap 1.4 Eur, kas
būtiski dārgāk nekā LV tajā laikā), izrādās, ka daudz braukājuši neesam.
Lidostā nododam savu autiņu. Runājot par auto īri, pārsvarā Azoru salās autiņi
ir jauni, galvenokārt Fiestas. Mūsējā
bija lieliskā stāvoklī – bez būtiskiem skrāpējumiem. Tādu pašu arī nodevām. :)
Lidostā ieturējām brokastis – tēju ar maizītēm, un gaidījām mūsu lidmašīnu
atlidojam. Aviācijas entuziasti, t.sk. mēs, sagaidīja lidmašīnu uz āra terases,
kas atrodas vien dažus desmitus metru attālu no skrejceļa. Reti, kad var redzēt
lidmašīnas darbībā tik tuvu.
Polundrs un mūsu ceļabiedrs Pico |
Nepilnu stundu vēlāk jau tuvojāmies Faial salai, kur nosēšanās vienmēr ir
aizrautīga. Nezinu kādēļ, bet nosēšanās shēma paredz asu pagriezienu zemā
augstumā mirkli pirms nosēšanās. Turklāt vēji ir ļoti spēcīgi. Šajā reizē
nosēšanās bija vairāk vai mazāk mierīga, bet iepriekšējo reizi, kad lidojām uz Faial, gan izkāpām no lidmašīnas
zili-zaļi. :) Kā jau minēju, Faial
esam bijuši 2013.gadā (te
apraksts). Tā noteikti ir sala, ko vajag apmeklēt – tā zināma ar pilsētu,
kuru vēl nesen apraka vulkāna izvirdums, skaistiem krāteriem, lielākās pilsētas
Horta ostu, kur piestāj lielākā daļa
Atlantijas okeāna šķērsotāju, lai papildinātu savus krājumus. Šoreiz, Faial sala mūsu ceļojumā bija tikai kā
starpposms starp Flores un Pico. Faial atrodas vien dažu kilometru attālumā no Pico (izruna –
“Piku”) – tās šķir okeāna šaurums. Šis šaurums, starp citu, ir ļoti pateicīgs
vaļu/delfīnu vērošanai, jo tieši šeit tie atpūšas/barojas. Tas arī ir viens no
centrālā salu arhipelāga (Faial, Pico, Sao Jorge) galvenajiem ienākumu
avotiem – vaļu raudzīšanas tūres te ir papilnam. Jebkurā gadījumā, mūsu plāns
bija pavadīt nepilnu dienu Hortā un
tad doties ar prāmi uz Pico. Ar taksi
aizbraucām no lidostas līdz Hortai (šķiet
12 EUR) un pa taisno devāmies uz Peter’s Cafe – patiesi leģendāru kafejnīcu, kura gadu desmitiem ir kalpojusi
par satikšanās vietu burātājiem, ceļotājiem, piedzīvotāju meklētājiem utt. Esot
šeit, obligāti jādzer īstais jūrnieku “Džins ar toniku”, jāuzēd kāds vietējais
siers, vietējās delikateses “Lapas” (mīdijām līdzīgi moluski, bet daudz, daudz gardāki)
un kādu asins desu. To arī izdarījām. Maksājot par maltīti, pamanīju, ka pēc 6
minūtēm, atiet prāmis uz Pico, bet
nākamais vien pēc 5h. Nebijām plānojuši ceļot ar šo, bet tā kā, biju apslimis
un spēka Hortas apskatei man nebija,
tad metāmies ārā uz ielas, nostopējām taksi, kuram ātri izskaidrojām situāciju
– mums vajag noķert prāmi! Taksists paskatījās pulkstenī, kaut ko pie sevis
nomurmināja, un iespieda sava Mersedesa gāzes pedāli grīdā. 95 km/h pa pretējo
joslu mazā pilsētiņā, kur parasti neviens ātrāk par 30 km/h nebrauc... Visai
psihs 3 minūšu ilgs brauciens un Polundrs skrēja uz kasēm nopirkt biļetes.
Šoferītis prasīja 6 Eur, bet es iedevu astoņus eirikus, jo čalis riskēja ne pa
jokam. Viņš tik paspēja novēlēt mums lielisku ceļojumu un ar smīnu uz lūpām teica,
lai nākamreiz saucam viņu nedaudz savlaicīgāk. :) Kā pēdējie ielecām prāmī un
uzreiz arī devāmies 40 minūšu braucienā uz Madalenu,
Pico salā. Otrā galā, Polundrs devās
uz auto nomu, cenšoties dabūt auto ātrāk, nekā bijām plānojuši. Tā kā bijām
plānojuši braukt ar vakara prāmi, arī auto bijām pasūtījuši uz vakaru. Bet
problēmu nebija, auto jau bija gatavs. Kamēr Polundrs meklēja auto, es pagulēju
uz ostas mola, cenšoties pasauļoties cerībā pārvarēt slimību. Pēc nepilnas
stundas ieradās Polundrs... ar visai vecu un apdauzītu Peugeot 207. Ja teicu, ka Azoru salās parasti veicas ar auto, tad
šī laikam nebija tā reize. :)
Skats Pico |
Te jāliek neliela atkāpe – šī ir mūsu otrā reize Pico. Pagājušajā ceļojumā ar Pico salu beidzās mūsu ceļojums, kad
šajā salā pavadījām pēdējo dienu ceļojumā. Te
tās reizes apraksts. Toreiz dzīvojām Hortā,
Faial salā, bet plānojām kāpt Pico
kalnā, kas laikapstākļu dēļ neizdevās. Šoreiz bijām apņēmības pilni kāpt
kalnā... Madalena pilsētā jau bijām
bijuši, un jāteic, ka tur arī īsti nav ko darīt (ir tīri ok vīna muzejs + pāris
labi restorāni). Bijām sev nākamajām dienām noīrējuši dzīvesvietu tuvāk salas
ziemeļiem – netālu no Sao Roque.
Apartaments Sportfish – diezgan nekurienē, bet ar lielisku skatu uz okeānu, nākamo
galamērķi Sao Jorge fonā un baseinu. Šī
laikam bija mūsu ceļojuma šikākā naktsmītne.
Apartaments Sportfish |
Piku sala ir ļoti interesanta tajā apstāklī, ka tās
austrumu puse ir zaļa, ar augiem klāta. Tikmēr rietumu pusē dominē Portugāles
augstākā virsotne – Pico kalns (2351
m), un attiecīgi apkārtējā vidē pārsvarā dominē vulkāniska, sausa augsne, kas
noderīga vien vīnogu vai vīģu audzēšanai. Ar to arī vietējie nodarbojas – audzē
vīnogas un taisa vīnu. :) Sausā augsne nozīmē to, ka dārzeņu šajā salā ir
maz..., ko jūt arī vietējā virtuvē.
Jebkurā gadījumā, pēc nelielas pieturas Madalena pārtikas veikalā aizbraucām uz
savu naktsmītni. Pa ceļam protams nedaudz apmaldījāmies, gabalu no ceļa braucot
pa 3.kategorijas mālainu grunts ceļu. Bet nebija ne vainas – skaista daba un
ļoti skaists sarkans mālains grunts ceļš. Vienīgi mūsu Peugeot bija ārkārtīgi karsti, jo gaisa kondicionieri manas
saslimšanas dēļ nevarējām slēgt. Nokļūstot naktsmītnē, spriedām, ka varētu
aizdoties kaut kur vakariņās, bet jo vairāk gāja laiks, jo vairāk sapratu, ka
man jau ir tās dienas game over.
Uznāca riktīgs karstuma vilnis, un nolūzu – temperatūra pēc sajūtām bija virs
38°C, bija jāizguļ, lai neciestu tālākais ceļojums. Pilsētas centrs Prainha |
8.diena. Pēc ļoti nemierīgas nakts, nākamajā
rītā modos salīdzinoši možs (cik nu možs šādā kondīcijā var būt). Visas šīs
dienas, kad cīnījos ar vīrusu, centos sabalansēt divas intereses – nečakarēt
ceļojuma plānu, tas ir doties visur kā plānots un, ja ne ar pilnu krūti mesties
piedzīvojumos, tad vismaz to ļaut darīt Polundram. No otras puses, sapratu, ka
iespējams, kādā brīdī vērts uztaisīt solīti atpakaļ, lai pēc tam varētu skriet
uz priekšu. Un šī bija tāda diena. Paveicās, ka mana saslimšanas sliktākais
moments bija ceļojuma pašā komfortablākajā miteklī. No rīta ar Polundru uz terases,
saules apspīdēti, ieturējām lieliskas brokastis, kas sastāvēja no vietējiem
produktiem – siera, šķiņķa, super-gardā sviesta, un Bolos Levedos. Pēcāk Polundrs
nedaudz izpeldējās baseinā un devāmies nelielā izbraucienā. Pabraucām uz salas
rietumiem, meklējot jaunas peldvietas un vietu, kur ieturēt pusdienas. Pa ceļam
iebraucām arī vienā no nacionālajiem parkiem, kur atradu lielu čiekuru, ko
laimīgs paņēmu līdzi (pēdējā laikā no visiem ceļojumiem vedu čiekurus – mājās
jau neliela kolekcija). Skaistā mazā pilsētiņā Prainha atradām meklēto peldvietu, kur Polundrs dabūja izpeldēties.
Es tikmēr apbrīnoju peldvietas infrastruktūru – atkal, tāpat kā visur citur –
nojume, grilvietas ar malku, volejbola laukums ar tīklu, ģērbtuves, dušas un
tualetes. Viss ko vajag.
Pēc nelielas pastaigas atradām arī iepriekš nolūkoto
restorānu, bet tas diemžēl bija slēgts. Nācās braukt atpakaļ uz Sao Roque, kur mazliet iestiprinājāmies
vietējā konditorejā. Beidzot nopirku termometru, bet ar tiem elektriskajiem
termometriem ne velna nevar saprast, bet vakarā atkal ap +38°C. Lieta ko
pamanīju, ka slimot tādā klimatā, gan ir būtiski vienkāršāk. Ja Rīgā jāskalo
deguns ar speciāliem sālsūdens šķīdumiem, tad Azorās to nevajag – pietiek elpot
okeāna gaisu – vislabākā terapija. J
Šī bija tā diena, kad sapratām, ka kāpiens Pico
mums izpaliek arī šoreiz. Nākamās dienas vakarā mums jau bija paredzēts
brauciens uz Sao Jorge salu, bet mana
fiziskā kondīcija neļāva jau nākamajā dienā kāpt kalnā. Plāns ceļot uz Sao Jorge mums bija visai spontāns –
pāris dienas pirms izlidošanas no Rīgas, sapratām, ka 5 dienas Pico negribam, ka jābrauc uz ārkārtīgi
skaisto Sao Jorge. Tagad, sēžot Pico, sapratām, ka varbūt tomēr ir
iespēja uzkāpt kalnā – pārbukojām
viesnīcas, atradām citus prāmja laikus tā, lai atpakaļceļā no Sao Jorge mums būtu vēl viena diena Pico, ko iespējams pie normālas
pašsajūtas un labiem laikapstākļiem varētu izmanot kāpienam Pico kalnā. Mūsdienās, tehnoloģiju
laikmetā, ceļojuma pārplānošana pašā ceļojuma laikā ir vieglāka par vieglu –
galvenais sākotnējo plānu nepadarīt pārāk striktu un nepārblīvēt ar
nemaināmām/neatceļamām viesnīcām un auto nomām.
Tipiskas lavas akmeņu mājas Pico |
9.diena. Tā nu, nākamajā rītā jau modos pavisam
možs. Ieturējām brokastis, un devāmies ceļojumā pa Pico. Doma bija šķērsot salu no ziemeļiem uz dienvidiem, pa ceļu
šķērsojot kalnu grēdu, un pabraukājot pa kādu zemākas kategorijas ceļiem, lai
varētu baudīt dabu. To arī darījām – EN2 ceļš, kas nosacīti pāršķeļ salu uz
pusēm, ir ārkārtīgi kvalitatīvs, un augstākajā vietā ir ap kilometru augsts.
Starp citu, viens no Azoru salu skaistumiem ir tas, ka kalni ir tuvu krastam,
tādēļ augstuma sajūta ir ļoti izteikta. Piemēram, Pico kalna virsotne atrodas
kādus 6-7km no krasta, kas no tā virsotnes skatus padara neaizmirstamus. Arī
braucot pa EN2 skati ir lieliski, bet mēs izdomājām nogriezt pa mazākas
kategorijas lauku ceļu, pa kuru braukā tikai vietējie lauksaimnieki ar saviem Toyota Hilux, kas aprīkoti ar lielām
piena kannām un govju slaukšanas iekārtām.
Savu izvēli nenožēlojām, ik pēc
dažiem simtiem metru piestājam, lai baudītu apkārtējo dabu un sarunātos ar kādu
vietējo govi :) Šodien jūtos labi, lai arī jāpiedomā, lai nav strauju kustību,
varu atkal izbaudīt ceļošanu un iepriekšējās 2-3 dienas aizmirst kā ļaunu
murgu. :) Ceļa beigās, kas beidzas pie pilsētiņas Silveira, gan saskaramies ar mazliet ekstrēmu braukšanu. Ceļa
gradients ap 30-35% un ņemot vērā, ka mūsu Peugeot
gan sajūgs, gan bremzes nebija lieliskākajā kondīcijā, nobrauciens bija
“karsts”. :)
Tā kā bija jau pusdienlaiks, tad devāmies uz restorānu netālu no Silveiras, ko Polundrs bija iepriekš
noskatījis. Lieta tāda, ka Pico
virtuvē viens no gardumiem ir astoņkājis – ēdiens, ko Pico obligāti ir jāēd. Es neesmu liels astoņkāja fans, bet te tas
garšo arī man. Viesnīcu/Restorānu Aldeja
da Fonte atradām visai vienkārši. Viesnīca, jeb tās atsevišķās rezidences
atrodas skaistā vietā okeāna krastā (gan dažus desmitus metru virs ūdens
līmeņa). Viesnīcu bijām izskatījuši kā opciju, bet cenas manāmi ārpus mūsu
ceļojuma budžeta. Bet restorāna apmeklējumu gan nepalaidām garām. Restorāna
piedāvājums ir pilns ar Azoru salām un īpaši Piku salai raksturīgiem ēdieniem.
Polundrs, protams, ņēma astoņkāji, savukārt es – dārzeņu zupu un grilētus mazos
kalmārus. Bija ārkārtīgi gardi, ja gadāties Pico
salā – šo restorānu noteikti iesaku.
Pēc restorāna apmeklējuma devāmies pa Pico kalna dienvidu pusi virzienā uz Madalenu, kur vakarā atiet prāmis uz Sao Jorge. Pa ceļam piestājām vēl vienā
peldvietā - netālu uz ziemeļiem no Calhau
ciemata. Atkal, perfekti iekārtota peldvieta ar visu, kas nepieciešams. Un
tieši no šejienes sākas viena no vīna lauku pastaigu takām. Aptuveni pieci km
līdz Madalenai pārsvarā ved pa
vietējiem vīna laukiem, un sarkaniem grunts ceļiem, ko tik ļoti gribēju
nobildēt – biju redzējis citu bildes ar melnajiem vīna laukiem un kontrastaini
sarkano ceļu aizvijoties starp tiem - gribēju arī sev šādu bildi. :) Izbraucām
pa vīna laukiem, pāris vietās piestājām, pastaigājām, un devāmies uz Madalenu, kur ieturējām tēju/kafiju,
nodevām savu apdauzīto ceļa biedru Peugeot
un devāmies uz ostu, kur mūs gaidīja nākamais prāmis un aptuveni 2h
brauciens uz jau nākamo salu. Pico
gan vēl atgriezīsimies, jo lidojums uz Sao
Miguel mums paredzēts no šejienes.
Polvo jeb astoņkāja provēšana |
Kā jau teicu, brauciens uz Sao Jorge aizņēma aptuveni divas stundas. Pirmā tā daļa ļoti
ainaviska – sanāk braukt gar Pico
rietumu un ziemeļu piekrastēm un paveras skaists skats uz Pico kalnu un arī Faial
salu saulrietā. Brauciena laikā Pico
kalns tieši pirmo reizi pa pēdējām dienām tika vaļā no savas mākoņu segas,
varējām novērtēt tā majestātiskumu pilnā mērā. Brauciena otrā daļa gan jau
pagāja faktiski pilnīgā tumsā, varēja vien redzēt, kā Pico un Faial salās ieslēdz
apgaismojumu. Viesnīcu bijām norezervējuši Sao
Jorge galvenās pilsētas Velas
faktiski ostā. 2 no 4 viesnīcas sienām vērstas uz ostu. Mūsu gadījumā nekādu
trokšņu nebija, bet pieņemu, ka cilvēku, kas grib ilgāk gulēt, prāmis, kas
ierodas 8:30 ne tikai izcels no gultas, bet arī padarīs traku, jo ierodoties
ostā tas “pa-pī-pina” savu ļoti, ļooooti skaļo tauri. Jebkurā gadījumā,
patīkami gulēt viesnīcā, kad zem logiem skalojas okeāns. Un vēl – šī viesnīca
vismaz booking.com aprakstos ir
zināma kā viesnīca ar visbriesmīgāko kafiju brokastīs kādu vien var
iedomāties... domājām cik gan slikta tā varētu būt... nevar būt, ka mūs
pārsteigs... pats nedzēru, bet Polundrs teica, ka nekādi apraksti to nespēj
raksturot. :D Jebkurā gadījumā, Velas
ieradāmies pašā vakarā, un uzreiz arī devāmies pie miera.
Ceļš uz Sao Jorge - aizmugurē kreisajā pusē paliek Pico, bet labajā - Faial |
10.diena. Sao Jorge atšķiras no pārējām salām ar to, ka tā atrodas uz
paaugstinājuma – proti, lielākā daļa salas atrodas visai augstu virs jūras
līmeņa (pārsvarā 300 – 1000m). Sala ir izteikti iegarena (55km garumā, bet
platuma maksimums ir ap 7km). Salas ģeogrāfiskais novietojums un forma, nozīmē,
ka sala ir visai mitra – nokrišņu daudzums ir viens no lielākajiem Azoru salās
(sacensties var vienīgi Flores un Corvo). Gar klintīm plūstot lavai no
izvirdumiem, izveidojušas virkne Faju,
par kurām rakstīju pie Flores stāsta.
Viens no mūsu ceļojuma mērķiem, bija apmeklēt šīs Fajas un pat pārnakšņot vienā no tām.
Pirmajā dienā ņēmām nomā vēl
vienu auto. Jau atkal – Ford Fiesta. Ieturējām
brokastis viesnīcā (ar briesmīgo kafiju), tad devāmies padzert normālu kafiju.
Un devāmies uz salas austrumiem, uz Topo.
Izteikta mērķa nebija, vien skatīties salas skaisto dabu. Lai izbrauktu no Velas, kas atrodas vienā līmenī ar jūras
līmeni, bija uzreiz jādodas kalnā augšā uz salas centrālo kalnu grēdu. Tālāk
galvenais ceļš salā ved pa šīs kalnu grēdas “augšu”, tādējādi nodrošinot ar
skaistiem skatiem. Tādējādi interesanta salas urbanizācija – ceļi ir “tur
augšā”, bet pilsētas – “tur lejā”. Agrāk, viduslaikos, vienīgais veids kā tikt
no viena ciema uz citu, bija jūra – ceļu īsti nebija. Mums gan noveicās, ceļi
jau sabūvēti. Un kādi. Ja teicu, ka Floresā
ir vieni no skaistākajiem ceļiem braukšanai, tad Sao Jorge daudz neatpaliek. Fantastiski skati pāri zaļajiem kalniem,
govju ganībām, skats uz pāri šaurumam esošo Pico
salu ar majestātisko kalnu. Laiku pa laikam sanāk iebraukt mākonī, un
interesanti, ka uz šaurā un līkumotā ceļi, vietējie mākoņos/miglā mēdz braukt
bez gaismām...pat baltas krāsas smagie,
kas iznirst pēkšņi no baltā piena.
Jebkurā
gadījumā, pa ceļam uz salas austrumu punktu vairākas reizes piestājām, lai
baudītu apkārtējos skatus. Reizi arī piestājām pie ciematiņa veikala, lai
sapirktos visu, kas nepieciešams šai un nākamajai diena. Plāns bija pusdienas
paēst kādā no iekārtotajām grilvietām, bet vakaram bija nepieciešami pārtikas
krājumi Fajas apmeklējumam, jo tajā
nav veikalu. Brauciens gan izvērtās nedaudz dīvains, jo Fordam ātrumkārba bija mēreni sačakarēta.
Otrais ātrums beidzās pie 50km/h, bet trešais sākās pie 70km/h. Līkumainajos un
miglas aizklātajos ceļos nācās lielāko daļu laika braukt otrajā ātrumā. Kad
beidzot sasniedzām salas tālāko austrumu punktu, atradām skaistu bāku,
fantastisku peldvietu ar līdzās iekārtotu nu jau kārtējo fantastisko atpūtas
vietu.
Par spīti tam, ka vēl nebiju pilnīgi vesels (ko nu tur – ar to vīrusu
vēl mocījos atbraucot uz Rīgu un aizbraucot tālāk uz Ņujorku), nespēju
nepiebiedroties Polundram peldē sava veida lagūnā, kur no okeāna pasargā dabīgi
izveidojusies apmale, bet zem Tevis peld okeāna zivis un pa gultni pastaigājas
krabīši. :) Pēc peldes, protams, uzcepām nu jau tradicionālās desiņas un apēdām ar Bolos Levedos. Netālu no tālākā austrumu
punkta, dažus simtus metru attālumā okeānā atrodas neliela sala, uz kurieni pēc
vietējo leģendas, atsevišķos brīžos peld govis, lai ganītos tur. Grūti
iedomāties un noticēt, bet nu peldošu govju neredzējām. Starp citu, no Sao Jorge ziemeļu daļas var redzēt vēl
divas salas – Terceira un Graciosa.
Tās tad atstājam mūsu nākamajai vizītei Azoru salās, :)
Pēc pusdienām devāmies atpakaļ uz salas vidieni,
kur kalnu grēdas augšā, nekurienes vidū, atrodas stāvvieta. No tās sākās Serra do Topo pastaigu taka, kas ved lejā no kalnu grēdas un aizved uz Caldeira do Santo Cristo un Faja dos Cubres – divām mūs
interesējošām Fajām. Taka aptuveni
10km gara, ar ~700m kritumu. Atstājām daļu mantu mašīnā, bet daļu ņēmām līdzi.
Problēma, ka nekad nevar zināt, kādi būs laikapstākļi ne tikai dienu vēlāk, bet
pat pēc divām stundām, tādēļ diezgan daudz jāstiepj līdzi + ūdens pudeles +
pārtika + fotoaparāts un sanāk apkrauties kā mūļiem. :) Mani mazliet bažīgu
darīja mana kondīcija, bet nebija tik traki. Fantastiski skaista taka ar
sajūtu, ka esi pasaules malā. Pēc stundas kāpiena lejā, satikām Holandiešus,
kuri izskatījās jau pārguruši, bet, šķiet, viņiem nebija ne jausmas, cik ļoti
tālu viņiem vēl augšā jākāpj. :)
Polundrs Serra do Topo pastaigu takā |
Caldeira do Santo Cristo - Faja, kurā pārnakšņojām, var redzēt arī tajā esošo ezeru |
Skats no Fajas |
Uz mola, fonā ezers, un vietējais, kas meklē moluskus. Bildē arī mūsu ceļabiedrene - Petra |
Kuro dienu mēģinu izžāvēt t-kreklus :) |
11.diena.
No rīta nedaudz padzīvojāmies pa māju – kalnu grēdai pāri visu laiku vēlās
biezi lietus mākoņi, ko pavadīja stiprs vējš. Pēc dažām stundām, brīdī starp
mākoņiem startējām uz nākamo Faju.
Aptuveni 40 minūšu pastaiga pa salīdzinoši vieglu taku un bijām galā. Šī Faja bija būtiski lielāka, turklāt tajā
bija ceļš, kas savieno ar civilizāciju. Vienīgā problēma, ka ceļš ved augšā uz
kalnu grēdu un esam visai tālu no mūsu atstātā auto. Fajā gan atradām mazītiņu kafejnīciņu, kur nedaudz apžuvām,
iedzērām tēju un satikām divus kataloniešus, kas laipni piekrita mūs ar auto
uzvest augšā līdz kalnu grēdas malai. Vēl vairāk – izrādījās viņi brauc uz Topo, tātad mums vajadzīgajā virzienā,
tādējādi viņi mūs aizveda līdz pat mūsu auto stāvvietai, kur vientuļi stāvēja
mūsu Fiesta. 20 minūšu ilgajā
braucienā paspējām apspriest Azoras (izrādās, viņi tagad dzīvo un strādā Faial salā), Katalonijas cīņu par
neatkarību, nedaudz arī par Latviju un, protams, - futbolu.
Pēc tikšanas
atpakaļ pie sava auto, vizinājāmies pakāpeniski virzienā uz Velas, kur vakarā pēc jaunā plāna, mūs
gaidīja prāmis atpakaļ uz Madalena.
Pa ceļam gan bija vēl divas misijas. Pirmā, - dabūt moluskus no Fajas pusdienās. Tos dabūjām salas
otrajā lielajā pilsētā Calheta,
kafejnīcā pie pašas jūras. Dabūjām arī vietējās zivis. Moluski bija gardi, bet
klasiskie Lapas, kas pieejami pārējās
salās mums šķita labāki. Pēc nelielas pastaigas pa Calheta devāmies braucienā uz Velas.
Brauciens atkal visai mokošs ātrumkārbas dēļ. Apogeju tas sasniedza mirklī, kad
mums braucot 2.ātrumā, šaurā ceļā garām aiztraucās pikaps ar 6 govīm piekabē :D
Govju skatieni bija neizpratnes un pārsteiguma pilni – to skatu laikam
atcerēšos vienmēr. :) Otra misija, bija atrast kafiju. Un ne jau vienkārši
kafiju. Sao Jorge ir vienīgā sala
Azorās, kur nelielos daudzumos audzē kafiju. Biju lasījis, ka to var dabūt kaut
kur Manadas pilsētā, bet tā arī
neatradām. Liels pārsteigums mums bija pēc pāris dienām, kad par šo stāstījām
Joao un Carlai, kas dzīvo Sao Miguel
salā. Izrādās, ka kafiju var dabūt kafejnīcā Faja dos Cubres... Jā, tajā pašā, kur dzērām tēju, žāvējāmies un
satikām mūsu katalāņu draugus... Nu nekas, nav lemts tātad. :)
Dienas otro daļu
pavadījām Velas, šturmējot vietējās
kafejnīcas un konditorejas. Vakarā restorānā pagaršoju vietējo asinsdesas
versiju, kas būtiski atšķīrās no pārējo salu variācijām (ne tik trekna). Tad
sekoja 2h brauciens ar prāmi uz Pico,
kur tieši blakus ostai bijām paņēmuši numuriņu viesnīcā. Viesnīca
ļoti rietumnieciski garlaicīga, sajūta, ka esmu atkal komandējumā. Brokastis
gan ļoti plašas un viesnīcas aprīkojums visaugstākajā līmenī.
12.diena. Nākamajā dienā pavadījām laiku Madalena apkārtnē. Pēc Polundra peldes
vienā no Madalena pludmalēm (kurā
papildus opcijai peldēt okeānā ir arī āra baseins), aizdevāmies uz vīna
laukiem.
Vīna lauki šeit nav tādi, kā pierasts redzēt citur. Tā kā salā ir
daudz melnu vulkāniskas izcelsmes iežu, tad šeit tie tiek izmantoti, lai
taisītu aptuveni 8*8 metru lielus ierobežotus laukumus vīnogulāju audzēšanai.
No lavas iežiem veidotie akmeņu krāvumi būtiski palielina temperatūru
vīnogulāju apkārtnē, kas ļauj Azoriešiem nodarboties ar šo kultūru. Turklāt
skats ir ļoti interesants. Arī sarkanās dzirnavas melnajā lavas akmeņu laukā
izskatās ļoti labi. Par dzirnavām vispār interesants stāsts – katrā no salām
tās ir dažādas un vietējie tās uzskata par sava veida identitātes
apliecinājumu. Pārsvarā tās ir sarkanas, bet katrā salā konstrukcija ir
savādāka.
Pēcāk aizgājām uz restorānu, kur bijām divus gadus atpakaļ, zinājām,
ka tur var dabūt gardu polvo jeb
astoņkāji. Arī šoreiz tas nelika vilties. Tas gan nav atrodams ne Tripadvisor, ne google, bet varu iedot koordinātas (38.527406, -28.536113) :). Pēcāk
devāmies atpakaļ uz viesnīcu, kur sagaidījām taksi, lai jau atkal dotos uz
lidostu. Taksis – mikroautobuss ar vadītāju, kas varētu būt mana vecmāmiņa. Bet
sprigana un brauca kā traka J
Lidostā nokļuvām un jau drīz devāmies pretī (ne)zināmajai Sao Miguel salai.
Pico vīna lauki |
Atgriešanās Sao Miguel salā
Pēc nepilnas stundas lidojuma piezemējāmies šā gada
ceļojuma pēdējā Azoru salā – Sao Miguel,
kas ir lielākā un vieglāk sasniedzamā no Azoru salām. Ja ir iespēja aizdoties
uz Azoru salām, bet apmeklēt tikai vienu, tad šī ir īstā. Tā ir pati lielākā un
pēc būtības sevī ietver elementus, kas sastopami citās salās – ūdenskritumi,
tējas lauki, pa kalniem kāpelējošās govis, termālie avoti, peldvietas, alas,
vulkāniskie krāteri, kalni, pastaigu takas, fantastiska virtuve un vietējie
gardumi, ananāsu plantācijas, skati utt. Par
Sao Miguel salu pašu diezgan
daudz rakstīju divus gadus atpakaļ, tāpēc pārāk centīšos neatkārtoties.
Cha Gorreana tējas lauki |
Lidostā autonomā izņēmām mūsu šī ceļojuma ceturto
un pēdējo auto. Šoreiz neraksturīgi pagadījās pilnīgi jauna Opel Corsa. Manuprāt, izcils autiņš
Azoru salām – viegls, manevrēt spējīgs un maziņš – var viegli noparkoties, kas,
starp citu, šaurajās Ponta Delgada ielās
nav mazsvarīgi. Tā kā bija jau pēcpusdiena, tad uzreiz devāmies ceļā uz Povoacao, pilsētu salas pašos austrumos,
kas nozīmēja, ka mums jāšķērso gareniski lielākā daļa salas. Labā ziņa Sao Miguel ir tāda, ka vismaz daļu no
salas klāj pilnvērtīgas 2-3 joslu šosejas. Tas nozīmē, ka kilometri pazūd ātri.
Ceļotājiem gan vienmēr jārēķinās, ka ceļš no Ponta Delgada līdz Funas
ir ļoti labs, tālāk tas ir ļoti līkumains un ar būtiski vājāku segumu. Mazliet
vairāk kā pēc stundas bijām klāt Povoacao,
kur uzreiz devāmies uz mūsu iecienīto restorānu – Cantino do Churrasco – vietu, kur ārkārtīgi garšīgi pagatavo
grilētu kalmāru un liellopu gaļas steiku. Izcilo viesmīli Paolo vairs nesatikām, bet grilētos kalmārus gan dabūjām. Garša nav
mainījusies, šoreiz gan bija mazliet pārgrilēti. Jebkurā gadījumā, šo
iestādījumu vērts apmeklēt, īpaši, ņemot vērā tā atrašanās vietu – pie paša
okeāna, pie upes iztekas, kalnu ieskauts.
Dona Beija karstie avoti |
Pēcāk devāmies pie Karlas (Carla) un Žuana (Joao) – vietas,
ko atradām caur AirBnb un nakšņojām jau pagājušajā reizē. Kopš tās reizes
laiku pa laikam sarakstāmies ar Karlu, aizsūtam viens otram kādu gardumu uz
svētkiem. Vakaru pavadījām virtuvē spriežot par visu, kas noticis pa šiem
diviem gadiem, par to, ko redzējām šajā ceļojumā, par Eiropas migrācijas krīzi,
par Azoru lomu tajā, par futbolu, par mūsu kopējiem draugiem Jukoņiem, kas
devās ceļojumā vadoties pēc mūsu pierakstiem, un arī savulaik nokļuva pie
Karlas. Pēc ilgāka laika prom no mājām, bija patīkami atgriezties vietā, kur
esi bijis. Pieķēru sevi pie domas, ka jūtos kā mājās, jo smadzenēm vairs nebija
“jāuzsūc” informācija par to, kur kas atrodas un kā strādā. Tas pat attiecas ne
tikai uz Karlas mājām, bet Sao Miguel
kopumā. Mūsu Sao Miguel programma
bija vienkārša – pēc skrējiena pa salām iepriekšējās dienās – atpūsties,
nesteigties un izbaudīt laisku ceļošanu. Polundrs izskatījās ļoti apmierināts.
Lieta tāda, ka Karla, zinot to, ka ieradīsimies, bija nopirkusi Polundra
mīļākos saldumus Queijadas da Vila. Lai arī Queijadas gatavo visās Azoru salās,
tieši šīs ir ārkārtīgi garšīgas un tām ir zināms kulta ēdiena statuss.
Ceļš uz Nordeste |
13.diena. Nākamajā rītā, pēc lieliskajām
Karlas brokastīm, devāmies pa taisno uz Furnas.
Pilsētiņu netālu no Povoacao, kas
burtiski sēž uz liela kūpoša katla. Pilsētā ir virkne karsto avotu, visa
pilsēta raksturīgi smako pēc sapuvušām olām – ar laiku gan pie tā pierod. Furnas devāmies uz Dona Beija peldvietu, kur no kalniem plūstoša upe sajaucās ar
karstajiem avotiem, tādējādi radot iespēju baudīt neaizmirstamas sajūtas.
Vieta, starp citu, pieder no Ukrainas ieceļojušajai ģimenei. Dāma pie biļešu
kasēm ātri vien pēc Polundras gaišās ādas krāsas noteica, ka mēs varētu runāt
krieviski :) Pilsētā ir arī citas peldvietas, bet šī noteikti ir mūsu iecienītākā – nav tik
pilna kā Terra Nostra (lai arī vismaz
reizi to vērts apmeklēt kaut vai dabas parka dēļ, kur tā atrodas).
Furnas nopirkām arī garšīgo Bolos Levedos, kas, manuprāt, šajā
pilsētā ir gardākie no visām Azoru salām. Pēc peldes devāmies uz vēl vienu mūsu
iecienītu vietu – Cha Gorreana. Tējas
plantācijām salas ziemeļu daļā. Azoru salas ir vienīgā vieta Eiropā, kur tiek
audzēta tēja. Cha Gorreana ir vieta,
kur var pastaigāt pa tējas laukiem, apmeklēt tējas rūpnīcu, kā arī bezmaksas
dzert tēju cik uziet. Šo opciju tad nu sekojošajās dienās izmantojām vairākas
reizes. Turklāt tur var dabūt arī ļoti garšīgu vietējo saldējumu un jau minētās
Queijadas. Uzreiz sapirkāmies tējas
ņemšanai uz Rīgu. Laiku pa laikam gan tās pasūtam pa pastu no pašas Rīgas.
Melnā tēja ir laba, bet zaļā, mūsuprāt, ir izcila (droši var nākt pie manis
ciemos – iedošu pagaršot :)). Atpakaļ ceļā vēlreiz piestājām Furnas, šoreiz pie ezera, kas atrodas
nedaudz ārpus pilsētas. Apskatījām kūpošos avotus un rakumus, kuros restorāni
speciālās kapsulās nolaiž dārzeņu/cūkgaļas sautējumu un gatavo to šajos
karstajos avotos. Attiecīgi pilsētā, iepriekš pasūtot, var nogaršot termālajos
avotos gatavotu sautējumu.
Pa ceļam mājup, iebraucām Ribeira Quente, pilsētā, kur atrodoties labs zivju restorāns. Mums
par nelaimi vai laimi tikām uz vietējiem svētkiem. Pilsēta bija pilna ar
ļaudīm, notika kaut kāds ceremoniāls gājiens uz baznīcu, bet pati baznīca bija
izrotāta kā uz ziemassvētkiem. Bija arī neliels salūts. Šajā naktī bija gaidāms
pilnmēness, kuram turklāt būtu bijis jākļūst sarkanam (blood moon) un jābūt arī mēness aptumsumam. Mēness austot patiešām
bija milzīgs un ļoti labi papildināja svinīgo procesiju ielās. Restorānu
neatrādām, bet arī ļoti nemeklējām, jo sapratām, ka svētku dēļ, tas būs pilns.
Apēdām pa bifanai – maizītei ar gaļu
no vietējiem ielu tirgotājiem un devāmies atpakaļ uz Povoacao. Naktī vēl cēlos skatīties vai redzams mēness aptumsums un
sarkanais mēness, bet diemžēl debesis bija aizvilkušās.
Skats uz klintīm netālu no Nordeste |
14.diena. Nākamajā dienā devāmies uz Nordeste – pilsētu salas pašā austrumu
galā. Problēma gan, ka ceļa posmu starp Povoacao
un Nordeste sabojāja nesenie zemes
nogruvumi. Turklāt sabojāja tā, ka nevar tikt pie vienas no skaistākajām vietām
Azoru salās – klintīm uz dienvidiem no Nordestes,
kur ir grilvietas ar fantastiskiem skatiem (pagājušajā reizē bijām tur, bet
nebija pa rokai ko grilēt). Žuans gan ieteica mums paralēlu meža ceļu. No
sākuma bijām mazliet bažīgi par šī ceļa caurbraucamību, bet grunts ceļš priekš
2.kategorijas ceļa bija ļoti labs. Turklāt skati daudz neatpalika no galvenā
ceļa – varēja izbaudīt īstu, biezu Azoru salu skujkoku mežu, kas nemaz tik
bieži nav sastopams citviet Azorās. Pēc kāda laika tikām līdz Nordeste.
Šeit atgadījās neliels
negadījums ar mūsu auto. Pavisam negaidīti, autostāvietā – vietā, kur milzīgs
plašums, ar riepu uzdūrāmies apmalei, kas saskrāpēja disku un pa šuvi ieplēsa
ripu no sāniem. Bojājumi nebija lieli, bet bija zināmas bažas, ka braucot ātri,
riepa varētu turpināt deformēties. Tāpēc turpmāk ātrumu ierobežojām līdz 80
km/h. Pilsētā padzērām kafiju un vietējo marakujas dzērienu “Kima”. Pēc tam
devāmies nelielā pastaigā uz vietējo apskates objektu – Nordeste bāku. Ja pati pilsēta atrodas klinšu augšpusē, tad bāka
lejā. Tur var nokļūt pa ļoti, ļoti stāvu un ciešu ceļu (uz zīmes rakstīts 35%
gradients). Nolemjam labāk iet kājām. Lejā tiekam viegli, atpakaļ ceļā gan
mērens treniņš. Ja esat izīrējuši Opel
Corsa vai ko līdzīgu, tad var mēģināt braukt ar auto, bet, ja ir kas
lielāks, tad – neiesakām. :) Pēc Nordeste
kādu laiku meklējam kādu grillvietu, bet ir brīvdiena, visur diezgan daudz
cilvēku. Beigu beigās atkal nonākam Cha
Gorreana, ko nevaram laist garām. :) Dienu pabeidzam ar vēl vienu peldi Dona
Beija un pikniku netālu no Furnas
ezera.
Ceļš, lai nokļūtu lejā no klintīm pie Nordeste |
15.diena. Nākamajā rītā, pēc brokastīm dodamies uz
pludmali. Pa ceļam gan piestājam Povoacao
mini-zoodārzā, kur ir skaists Ara papagailis, zosis, truši, pērtiķi un vēl daži
dzīvnieki. Tad dodamies ceļā uz Porto
Formoso salas ziemeļos, kur ir kārtīga smilšu pludmale. Pa ceļam, protams,
- Cha Gorreana. Kļūdas pēc auto
noliekam aptuveni 30 minūšu gājienā no pludmales, nākas gabalu mērot kājām. Kad
nokļūstam pludmalē, tad saprotam, ka pelde laikam izpaliks – ļoti lieli viļņi,
vietējie nepeldas.
Viens no viļņiem pārsteidz mūs un aizskalojas 20m tālāk nekā
iepriekšējie, paķerot mūsu mantas. Dabūjam slapjus dvieļus un manas botas. Es
tikai pēdējā brīdi paspēju izglābt fotoaparātu. Pēc kāda laika tomēr sadūšojos
iet peldēties, bet viļņi momentiem ir līdz 1.5-2m augsti, līdz ar to visu laiku
jāmeklē moments, lai ieietu ūdenī. Ūdens vilkme ir ļoti stipra, tādu nekur
nebiju piedzīvojis. Turklāt dziļums mainās pa soļiem – viens solis un ūdens no
vidukļa augstuma ir pāri galvai. Mazliet pacīnos, lai vismaz simboliski
izpeldētos un tad mēģinu izkļūt laukā, kas arī nav viegli. Pēcāk mūsu draudzene
Asnāte stāstīja savu atgadījumu ar peldēšanos šeit – viņas gadījumā viss
beidzās ar glābēju saukšanu un glābšanas operāciju. Tāpēc ar peldēšanos šeit,
tiešām uzmanieties – nepārvērtējiet savas spējas, tā nav Baltijas jūra. :)
Turpat pludmales kafejnīcā ieturam pusdienas - tikko no jūras izvilktās zivis.
Dodoties atpakaļ uz mašīnu, mums nu jau kārtējo reizi šajā ceļojumā pieklīst
sunītis, kas lepni 30-40 minūtes kopā ar mums dodas uz mašīnu. Diemžēl mašīnā
mums nav nekā ēdama ar ko viņu uzcienāt, bet izskatās, ka viņam lielākais
prieks bija doties ar kādu kopā pastaigā un parādīt apkārtējiem – “redz kādi
man draugi!” :). Pēc pludmales apmeklējuma dodamies braukāt un kāpelēt pa salas
kalnu grēdām, no kurienes paveras lieliski skati uz salas austrumu daļu – uz Furnas pilsētu un ezeru, uz Povoacao, un okeānu uz visām debespusēm.
Aizbraucam arī līdz ūdenskritumam, kas gan neizskatās ļoti iespaidīgi, jo sen
nav lijis.
Mini-zoo Povoacao |
16.diena.
Nākamajā rītā, ieturam brokastis un atvadāmies no Karlas – līdz nākamajai
reizei. Pieturam Povoacao un izpildām
solījumu – aiznesam zoodārza papagailim Ara, banāna gabalu. Zinu, zinu –
nedrīkst barot zoodārza iemītniekus. Bet šis mums iepriekšējā dienā rādīja
akrobātikas numurus, bet pēc tam apvainojās, kad viņam neko neiedevām. Tad nu
apsolījām, ka atnesīsim kaut ko. Izskatījās nu ļoooti apmierināts. Tāpat kā
Polundrs, kam bija iespēja vēlreiz satikt Aru. :) No Povoacao izbraucām ārā agri, jo mums bija jāšķērso visa sala garumā
un jāsasniedz vien no vistālākajiem rietumu punktiem – Ponta da Ferraria. Nekāda sakara ar Ferrari tur nav. Bet...tur ir peldvieta atklātā okeānā (mazliet
akmeņu ielokā), kur okeāna ūdens sajaucas ar karstu ūdeni no pazemes avotiem.
Pagājušajā reizē bijām atbraukuši, bet peldēties var vien bēguma maksimumā.
Tādēļ šoreiz, speciāli laicīgi uzzinājām cikos būs bēgums, un devāmies, lai
11tos no rīta būtu tur.
Ceļojumu mazliet ierobežoja domas par plēsto riepu,
pārāk ātri braukt nevarējām. Bet pēc aptuveni 1.5h brauciena bijām galā. Un
šoreiz mums sanāca izpeldēties. Sajūtas ļoti neparastas – peldies okeāna viļņos
(nenoslīkt palīdz speciāli novilktas virves, pie kurām var pieturēties) un
pulsējošā manierē klāt nāk karsts ūdens kā vannā. :) Šis noteikti bija viens no
ceļojuma spilgtākajiem iespaidiem. Bet...priekšā vēl bija turpat esošais Sete Cidades, jeb septiņas pilsētas. Tas,
iespējams, ir viens no galvenajiem Azoru salu apskates objektiem, ko
iepriekšējā reizē neredzējām miglas/mākoņu dēļ. Tas ir milzīgs vulkāna
krāteris, kurš pilns ar citiem vulkāna krāteriem un lielajam krāterim pa vidu
ir pilsēta un tilts, ka atdala divus ezerus, no kuriem viens izskatās zaļā
krāsā, otrs – zilā. Šoreiz mums beidzot izdevās redzēt šo skatu. :) Turklāt,
braucot prom no šejienes, absolūti nejauši, vairāk balstoties uz intuīciju
atradu taku, ko tik ļoti gribēju iziet, bet, kas jau pāris gadus oficiāli skaitās
slēgta, jo kļuvusi pārāk bīstama. Taka, pa šauru zemes strēli aizved un
fantastisku skatu laukumu, kur paveras skats pāri Sete Cidades. Protams, nevarēju atturēties pa to nepaiet.
Sete Cidadesi krāteri |
Vakaru pabeidzām ar kopīgām vakariņām ar Asnāti un Tiago. Viņi mūs aizveda uz vietējo
restorānu, kur ēdām visas iespējamās uzkodas – astoņkājus, kalmārus,
asinsdesas, gaļas, ananāsus utt. Dzērām labi daudz gardu dzērienu un daudz runājām
– par Azorām, par gastronomiju, par Rīgu, par iespējamu dzīvi Floresā, par mūsu iespaidiem utt. Vakaru
pabeidzām kādā klubā/bārā, dzīvās mūzikas pavadījumā un dažādu vietējo šotu noprovēšanā (par konkrētām vietām
jāprasa Asnātei,
pats nemācēšu pateikt pēc kartes). Lielisks vakars, ar kuru noslēgt mūsu
ceļojumu.
17.diena. Nākamajā rītā aizdevāmies uz
lidostu, bez problēmām nodevām auto un devāmies mājup. Nu labi, ne mājup. Tā kā
mums ar Polundru bija pienākusi 5 gadu kāzu jubileja, tad piestājām uz dažām dienām
vietā, uz kurieni bija mūsu kāzu ceļojums – Londonā. Bet tas jau ir cits
stāsts. :)
Sete Cidades ezeri |
Tagad, trīs mēnešus pēc ceļojuma, tas liekas tik
tāls un faktiski nereāls. Sēžot mājās, pelēkajā decembra ikdienā, šķiet,
nereāli, ka vēl dažus mēnešus atpakaļ bijām tik pasakainās vietās. Ka bija tik
silti, ka bija pieejams tik garšīgs ēdiens un dzidrais okeāna gaiss. Šajā
sadaļā pavisam īsi dažas noderīgas pārdomas, ja gadījumā dodaties Azoru salu
virzienā:
- Lietas, kas jāgaršo Azoru salās. Pirmkārt, visa veida piena izstrādājumi. Pavadot dažas diena salās, sapratīsiet, ka piensaimniecība ir viens no galvenajiem rūpaliem šeit. Otrkārt, augļi – sākot no vietējiem ananāsiem un banāniem, beidzot ar mums nezināmiem augļiem. Treškārt, vietējie brūvējumi – dažāda veida augļu liķieri (mans mīļākais – kazeņu (amora)). Arī Pico vīni ir neslikti. Ceturtkārt, protams, jūras veltes. Mīdijām līdzīgie Lapas, dažāda veida zivis, kalmāri un astoņkāji. Tik nesen atklāju, ka Rīgas Gastronome, liela daļa no zivīm tiek piegādāta tieši no Azoru salām. Kur ir piensaimniecība, tur ir arī lopkopība. Un ja pasaulē ir atzīti Jaunzēlandes un Argentīnas steiki, tad atļaušos teikt, ka Azoru salas ne ar ko neatpaliek, varbūt vienīgi cenu, t.i. te tie ir lētāki :) Otrajā reizē gan steikus neēdām – pēc tām dienām, kas pavadītas aplūkojot kā ganās gotiņas pļavās, pavisam neprasījās pēc steika. Pirmajā reizē gan ēdām, un steiki bija lieliski. Runājot par govīm – tās ir visur. Daudz kur turētas pilnīgā brīvībā – viņas pašas zina laikus, kad jādodas uz slaukšanu. Govis ir visur – pļavās, mežos, kalnu grēdās utt. Un arī uz ceļa – esiet uzmanīgi! Jāņem vērā, ka virtuve katrā salā ir izteikti savādāka. Faial – lieliski Lapas, Pico – astoņkāji un jūrasveltes, Sao Jorge – jūras veltes, asinsdesa, piena produkti un fantastiskais Sao Jorge siers + mīdijām līdzīgie moluski (eng. - clams). Sao Miguel – ananāsi, piena produkti, tēja, Bolos Levedos, augļu liķieri.
- Ja ir laiks un nauda tikai vienai salai, tad brauciet uz Sao Miguel. Vieglāk sasniedzama un koncentrētāka. Ja vēlaties pasaules malas sajūtu, fantastisku dabu un mazāk tūristu (faktiski tikai profesionālos ceļotājus), tad dodieties uz Flores, Corvo vai Sao Jorge.
- Cilvēki ir ārkārtīgi laipni visur. Viņi vēl nav īsti paspējuši saskarties ar postu, ko nes tūrisms. Ceru, ka tā tas paliks arī turpmāk, bet ir zināmas bažas. Proti, Azoru salu viena no priekšrocībām ir tā, ka tās ir cilvēku pūļu neskartas. Madeira nav par kapeiku sliktāka no dabas un skatu viedokļa, bet...daudz tūristīgāka. Kopš Ryanair, Condor, Easyjet lido uz Sao Miguel, sala ir mainījusies. Ponta Delgada kļuvusi daudz dzīvīgāka, cilvēku ir vairāk visur salā. Vairāk restorānu, kafejnīcu, viesnīcu utt. Šajā stadijā tas vēl īsti netraucē – ir kur noslēpties, bet man ir baža, ka tā attīstoties notikumiem arī turpmāk Sao Miguel pārvērtīsies par tūristu meku. Šaubos vai kādreiz pārskatāmā nākotnē pārējās salas piedzīvos to pašu, tāpēc – kamēr ir iespēja, aizbrauciet līdz Sao Miguel.
- Azoru salas ir lieliskas pastaigām jeb trekingam un haikošanai. Vērts lejuplādēt šo aplikāciju. Jāatceras gan, ka ne visas takas ir atzīmētas, daudzas nav atzīmētas, jo netiek uzturētas no pašvaldības puses, bet ir ļoti labas un izmantojamas (sk. atzīmes Azoru kartēs, ko dabūsiet uz vietas vai jautājiet tūristu informācijas centros). Tāpat vienmēr vērts pajautāt kādam vietējam par aktuālo situāciju, jo gadās, ka zemes nogruvumu dēļ kāda taka tiešām ir ciet un/vai ir bīstama.
- Kā ceļvedi iesaku Bradt izdoto – to raksta īsts Azoru salu pazinējs, kas tur pavadījis daudz laika, un tādējādi grāmatā ir knifiņi, ko internetā neatrast.
- Laiku pa laikam Azoru salās redzēsiet pamestas mājas, pussabrukušas baznīcas utt. Tā ir šo salu vulkāniskās izcelsmes liecība. Ņemiet vērā, ka salas ir vulkāniski aktīvas. Tās atrodas trīs tektonisko plātņu krustpunktā un laiku pa laikam gadās nelielas zemestrīces. Pēdējā gadsimta laikā gandrīz katra no salām ir piedzīvojusi arī lielāku satricinājumu/izvirdumu, kas atstājis zināmas sekas.
- Cenas. Manuprāt, šī ir lieliska cenas/kvalitātes attiecība eksotiskam ceļojumam no Rīgas. Lidojums uz Azoru salām nav lēts – ap 250-300 Eur vienai personai turp atpakaļ. Bet, pārējais ir lēts – ēdiens, auto īre, naktsmītnes – viss ir atrodams pa lētām naudiņām, kas nav salīdzināmas ar Eiropas atpūtas kūrortiem Itālijā, Francijā vai pat Spānijā. Jārēķinās, ka Azoru salas (ja neskaita Sao Miguel) joprojām ir tūristu nepieradinātas. Glamūrīgu kūrortu tur īsti nav, tāpat kā restorānu (ir daži, bet pat tie, nav ūberdārgi). Azoru salas ir īstā vieta ceļotājiem, piedzīvojumu meklētājiem, dabas pētniekiem, miera meklētājiem. Ja ir vēlme pēc augsta līmeņa servisa viesnīcā un pludmales, kur ilgstoši zvilnēt, tad lētāk un labāk ir doties uz salīdzinoši netālu esošajām Kanāriju salām. Pēc ceļojuma uz Azoru salām visticamāk būsiet fiziski noguruši. Bet mentālā atslēgšanās no ikdienas darbiem un nedarbiem ir tā, ko meklējam mēs, un domāju, ka arī Jūs.
- Ja ir kādi jautājumi – droši jautājiet: Igors.Kasjanovs@gmail.com – par Azoru salām padomu un kontaktus neatteikšu. :)
Ko mēs darīsim tālāk? Vai atkal dosimies uz Azoru
salām? Ja pēc pirmā ceļojuma mums bija nepadarīta darba sajūta – gribējās
redzēt Flores un Sao Jorge, tad šobrīd šādas sajūtas nav. Esam par 110% apmierināti
ar mūsu pēdējo ceļojumu. Domāju, ka tuvākajos gados uz Azoru salām nebrauksim –
meklēsim citus eksotiskus ceļojuma maršrutus. Bet neapšaubāmi, kādreiz savā
dzīvē es vēlētos atgriezties Azoru salās. Vēl ir nepabeigtas lietas – kāpiens
Pico kalnā, neapmeklēto salu apmeklēšana (Graciosa,
Terceira, Corvo un Santa Maria). Pagaidām tas vēl ir tālu, bet man tiešām
nebūtu iebildumu pavadīt vecumdienas Azoru salās. Tiesa, Azoru salām ir milzīga
vilkme... jau tagad, pabeidzot šo ceļojuma aprakstu, gribas atpakaļ. :)
Vienīgā lieta, kas mani nomāca pēc ceļojuma uz
Azoru salām bija apstāklis, ka jau pēc nedēļas man atkal būs jādodas lidojumā
šajā pašā virzienā, tikai vēl tālāk – uz Ņujorku. Likās, ka pēc tādas paradīzes
zemes malā, būs ļoti grūti adaptēties civilizācijas džungļos un kontrastu
pilsētā Ņujorkā. Par to kā man tur gāja, lasiet manos Ņujorkas ceļojuma
aprakstos:
New York, New York... (2015)Divas dienas Ņujorkā (2015)
Telefoni, hokejs un komplimenti - Ņujorkas stāsta turpinājums (2015)
Bruklinas tilts, ģerbšanās stils un Frīki (2015)
Ņujorka. Epilogs. (2015)
Paldies par lasīšanu un ceru, ka iedvesmoju arī Jūs
doties Azoru salu virzienā!
Ceļojuma fotogalerija ar pārējām fotogrāfijām pieejama šeit Google photos vidē: https://goo.gl/photos/3sgG1k9m2MqwaoUQA Bildes tiešām sanāca daudz, grūti izvēlēties, kuras labāk raksturo mūsu ceļojumu – šeit saliku vien dažas.
Bloga autori Azoru salās, 2015.gada, 30. septembris |
Komentāri
Ierakstīt komentāru