Miesnieks.com

Vakar FB ieraudzīju diskusiju par tēmu – vai taisnstūris var būt monēta? Jā, protams, diskusija kontekstā ar jauno Latvijas Bankas monētu par godu Jāņa Rozentāla jubilejai. https://monetas.bank.lv/monetas/janis-rozentals Monēta "Jānis Rozentāls", attēls ņemts no www.bank.lv Daudzi varbūt nezina, bet es esmu numismāts (tikko "iznācu no skapja" :D). Pēdējā laikā gan numismātikai man īsti laika neatliek, bet tas nenozīmē, ka ar to nenodarbojos un tam nepievēršu uzmanību. Manā kolekcijā ir virs 1000 dažādu monētu no vismaz 100 dažādām pasaules valstīm – precīzus skaitļus gan nezinu, pasen neesmu taisījis inventarizāciju. Galvenokārt savāktas no paša ceļojumiem un paziņu braucieniem. Un jā – galvenokārt tās ir mūsdienu monētas, kas nav veidotas no cēlmetāliem, nav investīciju monētas, bet gan monētas, kas ir (vai bija) maksāšanas līdzekļi. Laiku pa laikam nopērku kādu no Latvijas Bankas monētām, kas man iepatīkas dizaina dēļ. Tā varētu būt aptuveni kat

Amalfi pludmale Cik es sevi atceros, man Itālija nekad nav asociējusies ar Romas kultūrvēsturi, Florences mākslas pārbagātību vai Milānas moderno šiku. Nē, tā vietā Itālija man galvenokārt saistās ar Neapoli un tās vareno ainu, kur virs pilsētas paceļas Vezuvs. Ar tomātiem, ar picu, ar sieru un šķiņķiem/desām, ar citroniem, ar neskaitāmiem pastu ēdieniem, ar vīniem, liķieriem utt. Ir strīdīgs jautājums par to, kura ir Itālijas gastronomiskākā daļa, bet manā uztverē tieši Kampānija ir viena no galvenajām – tajā cēlusies pica, arī pastas pirmsākumi meklējumi tur, nemaz nerunājot par ne tik izteiktiem kulta ēdieniem. Tāpēc tas bija tikai laika jautājums, kad nokļūšu Kampānijā. Laiks gan ir nepielūdzams... kaut kā sanāca krustu šķērsu izbraukāt pārējo Eiropu, izbraukt ārpus Eiropas, vairākas reizes paceļot pa Itāliju, bet Kampāniju neredzēt. Pēdējā laikā konstatēju, ka katrs nākamais mūsu ceļojums kļūst aizvien avantūriskāks. Izvēlamies vietu, nopērkam biļetes, pierezervējam v

Iepazīstieties – šī ir Sāra. Nu jau gandrīz mēnesis, kā viņa ir atradusi jaunu mājvietu – pie mums. Nekad tā īsti nebiju domājis, ka man būs kaķis – man vairāk patika suņi. Bet šajā gadījumā varu teikt, ka man ir noveicies – kaķis pakāpeniski lauž manus stereotipus par šo sugu. Redzu to, ka arī kaķis var būt draugs, redzu to, ka ne visi kaķi uz Tevi skatās no augšas. Pirmais mēnesis ir bijis neapšaubāmi jautrs. Pirmā fāze – “uzmini nu, kur es esmu” ir pagājusi. Pirmo nedēļu kaķis faktiski pavadīja aiz dīvāna, aiz krēsla, aiz skapja utt. Tagad ir socializācijas process – pamazām pierod pie cilvēkiem, kļūst arvien drošāks. Ar Polundru kaķis saprotas labi jau no pirmās dienas, pret mani laikam vēl ir piesardzība (un vice versa ). Ēd visu, ko dodam. Neko saplēsis nav, uzvedas ļoti kārtīgi un pieklājīgi (ok, tik vienā brīdī iedomājās, ka ir Pantera, un metās palmā, to apgāžot). Brīžiem pat nāk mīļoties. No rītiem sagaida mani pie guļamistabas durvīm, jo zina, ka tūlīt būs barošanas