Ikdienas pārbūve (work in progress)

Ziemīgais skats

Nu jau gandrīz trīs mēneši nodzīvoti Carnikavā. Liekās, ka vairāk laika pagājis, acīmredzot spilgtu iespaidu daudz. Ko lai saka – iepriekšējā manis, kā Rīdzinieka, dzīve ir mainījusies, ja ne par 180 grādiem, tad par 150 grādiem noteikti. Galvenais, ko tagad izjūtu ir… laika un daļēji arī miega trūkums, jo pirmais tiek kompensēts ar otro.

Guļu gan es labāk, daudz, daudz labāk nekā Rīgā, Kr.Valdemāra ielā, kas daļēji kompensē to, ka nākas gulēt mazāk (Rīgā centos gulēt vismaz 8h, tagad obligātais minimums pazemināts līdz 7h). Nav nekādu trokšņu, un gaiss ir brīnišķīgs. 5os no rīta garām nebrauc pirmie trolejbusi, dzērāji zem logiem neklaigā. Un gaiss. Dažreiz joprojām, izkāpjot no vilciena/mašīnas, brīnos par to, cik "biezs" ir gaiss salīdzinājumā ar Rīgu – liekas, ka ar plaušām to dzeru nevis elpoju.

Un tad, protams, ir lielā pārmaiņa – māja vs. dzīvoklis no saimnieciskā viedokļa. Visu savu mūžu esmu nodzīvojis pa dzīvokļiem (Pārdaugava, Maskačka, Teika, Purvciems, Lāčplēša iela, Antonijas iela, Kr.Valdemāra iela), vien vasarās nedaudz padauzoties pa vasarnīcu Garciemā. Tagad mirkļiem, kad vakara tumsā kārtējo reizi lienu pakaļ malkai šķūnī, iedomājos – kā gan es nonācu līdz kaut kam tādam. :D Ikdienas rutīna ir pilnībā mainījusies. Tagad saprotu jēdzienu "dzīvo mājai". Galvenokārt tas saistās ar to, ka mājai ir malkas apkure, kas atsevišķos brīžos (nu, piemēram, kad ārā -20C) tiek kombinēta ar elektriskajiem sildītājiem. Dažas pārdomas/notikumi no pēdējā mēneša dzīves:

•          Nopirkām cirvi. Pirmās reizes malkas skaldīšana padevās varen neveikli. No 4 cirtieniem vismaz 3 bija neveiksmīgi. Tagad jau iet labāk, aptuveni saprotu, ko daru pareizi, ko nē un veiksmīgu/neveiksmīgu cirtienu attiecība mainījusies par labu veiksmīgajiem.
•          Pēc vairākkārtējām santehniķa vizītēm, esam palaiduši siltās grīdas vannasistabā – uzreiz dzīve skaistāka. Efekts gan bija īslaicīgs, laiku pa laikam grīda niķojas. Esmu arī spēris pirmos soļus santehniķa karjerā. 
•          Esam paspējuši sačakarēt "Jotul" krāsni, un arī pašrocīgi to salabot. 24. decembrī ar Polundru vakarā sēdējām "Depo" kafejnīcā un spriedām, kuri ir tie trakie cilvēki, kas 26.decembrī, otrajos Ziemassvētkos, 8:00 no rīta brauc uz "Depo" (veikala darba laiks). Tad, kad nākamajā dienā mūsu "Jotul" krāsnij izkrita stikls, atbilde bija rokā… :)
•          Beidzot veikta pilnvērtīga mājas inspekcija. Aptuveni saprotu darāmo darbu apjomu. Dažas mistērijas gan vēl saglabājas, bet to risināšana atlikta uz pavasari. :)
•          Organisms sāk pielāgoties jaunajai dzīvei. Ja agrāk dzīvoklī pie +15 grādiem likās, ka ir nenormāli auksti, tad tagad liekas, ka ir ok. Pacērtot malku, pašķūrējot sniegu un pastaipot dažādas mantas, atcerējos, ka ir muskuļu grupas, kas netiek nodarbinātas ne slēpojot, ne, braucot ar riteni, ne skrituļojot. :)
•          Viens no lielākajiem plusiem – liela virtuve ar normālu cepeškrāsni. Jau esmu izbaudījis to, ka vienā reizē var uzcept 4 pīļu kājas, nevis 2x pa divām. :D Jēra cepetis un liellopa rostbifs arī bija lietas, ko iepriekš negatavoju, jo vnk nebija iespēju. Tagad slūžas ir vaļā, tik trūkst galvenā – laika. Nopirktā Annas Pannas kūku grāmata iegādāta, tagad tik jāatrod laiks izpausties.
•          Mūsu palodžu garšaugiem gan iet ļoti grūti – divi rozmarnīni jau miruši. Pat īsti nezinu, kas to ietekmē – aukstums (rozmarīns gan ir salcietīgs), kaķa uzbrukumi vai vienkārši sezonālā tumsa/saules trūkums.
•          Teritorijā aug daudz priedes un daži bērzi. Katru reizi, kad skaitu, sanāk savādāks skaits. :) Līdz ar to vasarā būs trīs stihijas – čiekuru krišanas/lasīšanas periods, priežu ziedēšanas laiks ar neiztrūkstošajiem dzeltenajiem putekšņiem, kā arī skuju grābšana. Labā ziņa – priedes nedaudz aiztur sniega krišanu. Un labā ziņa, gar teritoriju nav trotuāru - no rīta nav jāceļas un tie jātīra. 
•          Iepriekšējā punktā minētā iemesla dēļ ar baigo dārzkopību nodarboties nesanāks – zeme ir pilna ar priežu saknēm un skujām. Ar laiku piemeklēšu kādu stūri, kur kaut ko iesēt, bet nekādas baigās vagas nesanāks (paldies Dievam). Īstenībā zemes gabals ir diezgan tuvs meža statusam. Izcila vieta kādam rododendram, kadiķim un pīlādzim.
•          Slīpajam jumtam ir savas priekšrocības un savi trūkumi. Par pēdējo pārliecināmies pēc katra puteņa – terase tiek notīrīta no sniega, bet nav garantija, ka 10 minūšu laikā pēc tā uz terases nebūs 2m³ ar sniegu no jumta. :D Vienu rītu, iznākot no mājas, biju pilnīgā nesapratnē (no rīta ne vienmēr smadzenes darbojas uz 100%) – kā varēja tik daudz sniega pa nakti sasnigt. :)
•          LMT 4G, kas turpat blakus, Garupē darbojās bez problēmām, jaunajā mājvietā diemžēl ir lēns un nestabils.

Ah jā, nopirkām distanču slēpes. Carnikavā bez apkārt esošajiem mežiem un sniegotajiem ceļiem ir arī divas speciāli sagatavotas slēpošanas trases. Tā nopietni slēpojis ar distanču slēpēm nebiju – vienīgi kaut kad 1. vai 2. klasē skolā. Pēc padsmit gadiem uz kalnu slēpēm, sajūta, uzkāpjot uz distanču slēpēm, bija pavisam dīvaina. Slēpes garas, bez asinātam kantīm. Pirmās divas reizes vairāk staigāju/skrēju ar slēpēm pie kājām un nūjām rokās, bet, sākot ar trešo reizi, kaut kas sāk arī izdoties.