Bērnības ainiņas
Vakar nevarēju iemigt, un kaut kā domas panesās atpakaļ bērnībā. Un pieķēru sevi pie domas, ka dažas ainiņas no bērnības atmiņā saglabājušas tik spilgti, cik mūsdienu notikumi atmiņā neiespiežas. Diez kādēļ tā? Un kas nosaka to, kuras atmiņas paliek, kuras nē? Vai tiešām ar vecumu maņu orgāni notrulinās? Vai mantrausība/komercializācija aizmiglo spēju saskatīt patīkamo vienkāršos notikumos/lietās? Nezinu. Es vispār no bērnības atceros ļoti daudz un detalizēti. No sarunām, zinu, ka citi cilvēki agro bērnību tik spilgti neatceras, bet man tā gandrīz ir acu priekšā. * Atceros Ziemassvētku vakaru, kad pēkšņi zem egles parādījās dāvana (Lego)… prasīju mammai kā salavecis tika iekšā mājā. Neko citu, kā atbildi "Pa atslēgas caurumu" viņa ātrumā nepaspēja izdomāt. Tad pa kluso gāju novērtēt atslēgas caurumu un veicu padziļinātu analīzi. Tad laikam sapratu… :) * Atceros pēc-Ziemassvētku rītu, kad vecāki man pasaka, ka šodien vedīs mani uz Ventspili. Man bija 3-4 gadi, ...