Miesnieks.com

Tuvojoties gada beigām, atcerējos, ka saviem lasītājiem esmu parādā vienu bloga ierakstu. Lai jauno gadu neuzsāktu ar nepadarīta darba sajūtu, nolēmu izpildīt solījumu, ko devu savā ierakstā “ Jauni profesionālie izaicinājumi ”. Pēc nelielas atpūtas vasarā, ko ieplānoju, lai varētu nedaudz “pārslēgt smadzenes” starp abām darbavietām, devos uz Helsinkiem, kur 1.septembrī sāku strādāt par vecāko ekonomistu Ziemeļu Investīciju bankā. Ziemeļu Investīciju banka (turpmāk tekstā - NIB) ir starptautiska finanšu institūcija - tās īpašnieki ir Ziemeļvalstis (Somija, Zviedrija, Norvēģija, Islande un Dānija), kā arī no 2005. gada arī Baltijas valstis (Latvija, Lietuva, Igaunija). Ar ko NIB atšķiras no klasiskas bankas? Par īpašniekiem jau uzrakstīju, bet galvenais bankas darbības stūrakmenis ir tās vīzija un misija. Zinu, zinu - LV pierasts “vīziju” un “misiju” ierakstīt biznesa plānā, ilgtermiņa stratēģijā un par tiem veiksmīgi aizmirst. Šis nav tas gadījums - bankas ne tikai stratēģiskā, be

Somu valodas mocības Neapšaubāmi, iknedēļas saspringtākais moments joprojām ir 80-minūšu somu valodas lekcija. Pēc 2 mēnešu mācībām, kļūst arvien grūtāk. Pēc lekcijas jūtos fiziski un morāli iztukšots - tik stipri jākoncentrējas, ka pēc tam spēka nav nekam. Progress ir, bet lēns. Laikam būtu jāpiespiež sevi vairāk mācīties pašam brīvajā laikā. Bet pamazām smadzenēs sāk rasties reflekss, ka somu valodas mācīšanās = mocības. :D Nu labi, labi - nav tik traki, bet ir tiešām gana grūti. Šobrīd, sāku uzkārties pie darbības vārdu konjugācijām, darbības vārdu tipiem utt. Bail iedomāties kādas šausmas priekšā, kad sāksies dažādie laiki. Joprojām valodu ziņā man zināms jūklis, bet situācija pamazām uzlabojas - esmu sācis brīvāk runāt angliski, momentiem jau pieķeru sevi domājam angliski, kas laikam ir labi. Somijas 100-gades svinības Viens no pēdējā laika "highlight", protams, bija Somijas 100-gades svinības. Šogad sanāca, ka LV neatkarības dienā nevarēju būt Latvijā, tādēļ varē

Tikai šā gada 29.lidojumā, es beidzot tiku pie iespējas palidot (lai arī ļoti īsu, 40 minūšu lidojumu) ar jauno Bombardier CS300 . Šoreiz paveicās, lidojumā paredzētais Boeing acīmredzot bija aizņemts vai kārtējo reizi noplīsis . Ņemot vērā, ka šīs lidmašīnas izstrādei sekoju jau no aptuveni 2005. gada, tad man šis bija īstens svētku brīdis. Bija brīži, kad patiešām šķita, ka šī lidmašīna nekad nelidos, bet tomēr. Pirmais iespaids dikti patīkams. Daudz vairāk vietas (gan ailē, gan krēslos), normāla apziņošanas sistēma un lielāki bagāžas nodalījumi. Neņemot vērā ekonomiskos un vides ieguvumus (lidmašīna ir būtiski taupīgāka, kas ir labi gan no produktivitātes, gan no ekoloģijas viedokļa), trīs mani visvairāk iepriecinošie apstākļi gan ir citi. Bombardier CS300 Pirmkārt, gaisa kvalitāte. Ne miņas no tik pierastā nenormāli pārsausinātā gaisa lidojumā. Tie, kuriem problēmas ar degunu/ausīm to izjūt ļoti pamatīgi, un katrs lidojums atņem daudz spēku. Pēc lidojuma ar šo lidmašīnu - t

Vakar nedaudz mainījās plāni nedēļas nogalei, kā rezultātā nācās kaut kā izmantot mājās ļoti nogatavinātās hurmas. Atcerējos, par Lindas Virtuves hurmas maizes recepti. Tā kā tagad ir hurmas laiks - varbūt kādam noder. Lai ar ēst gatavošanu esmu uz Tu, konditoreja man tā īsti nekad nav padevusies. Visticamāk, tādēļ, ka gatavojot nekad īsti nepieturos pie receptes, bet visu lieku "uz aci" un sajūtām. Konditorejā tomēr laikam nepieciešama neliela disciplīna un darba organizācija (ja negribi virtuvi pārvērst par haosu). Arī šoreiz mocījos procesā, bet beigās nemaz tik slikti nav. Problēmas radīja apstāklis, ka maize cepu savā Helsinku virtuvē. Un manā prātā virtuves piederumi, kas man ir pieejami Carnikavas un Helsinku virtuvēs ir pamatīgi sajaukušies. Rezultātā, brīdī, kad sāku gatavot, un esmu absolūti pārliecināts, ka ātri tikšu galā, viss izvēršas garā pasākumā uz visu vakaru. 1. Saprotu, ka no Carnikavas neesmu paņēmis nevienu cepamo formu ... biju pārliecināts,

Sāra vēl Rīgas dzīvoklī - savā pārnēsāmajā kastē, kur bija labākā vieta paslēpties no uzmācīgiem fotogrāfiem Bloga regulārie lasītāji atceras, ka kādu laiku atpakaļ rakstīju par mūsu melno panteru Sāru , jeb kaķeni, ko paņēmām no patversmes. Pagājis gads, laiks veikt atskaiti. Šis gads ir bijis gana “krāsains” gan mums pašiem, gan Sārai. Galvenā izmaiņa, kas šajā laika periodā notikusi, esam pārvākušies dzīvot no Rīgas dzīvokļa uz māju Carnikavā. Attiecīgi arī Sārai dzīves vide būtiski mainījusies. To, ka pārvāksimies uz māju, zinājām, jau mirklī, kad ņēmām Sāru no patversmes, tas savā ziņā bija priekšnosacījums kaķa ņemšanai, lai viņai nebūtu jātup caurām dienām dzīvoklī. Iedzīvošanās Carnikavā bija visai ātra - Sāra ātri aprada ar jauno māju, atrada sev labākās vietas (pārsvarā tuvumā kamīniem). Sāra medībās Tā kā pārvācāmies ziemā, apkārtnes teritoriju uzreiz izpētīt nesanāca. Dažas reizes pavadiņā izlaidām laukā uz sniegotas terases, bet Sāra nepavisam nebija saj