Rix – Hel – Rix (4): Somijas 100-gades svinības, hokejs un hobiju nedēļa

Somu valodas mocības

Neapšaubāmi, iknedēļas saspringtākais moments joprojām ir 80-minūšu somu valodas lekcija. Pēc 2 mēnešu mācībām, kļūst arvien grūtāk. Pēc lekcijas jūtos fiziski un morāli iztukšots - tik stipri jākoncentrējas, ka pēc tam spēka nav nekam. Progress ir, bet lēns. Laikam būtu jāpiespiež sevi vairāk mācīties pašam brīvajā laikā. Bet pamazām smadzenēs sāk rasties reflekss, ka somu valodas mācīšanās = mocības. :D Nu labi, labi - nav tik traki, bet ir tiešām gana grūti. Šobrīd, sāku uzkārties pie darbības vārdu konjugācijām, darbības vārdu tipiem utt. Bail iedomāties kādas šausmas priekšā, kad sāksies dažādie laiki. Joprojām valodu ziņā man zināms jūklis, bet situācija pamazām uzlabojas - esmu sācis brīvāk runāt angliski, momentiem jau pieķeru sevi domājam angliski, kas laikam ir labi.

Somijas 100-gades svinības

Viens no pēdējā laika "highlight", protams, bija Somijas 100-gades svinības. Šogad sanāca, ka LV neatkarības dienā nevarēju būt Latvijā, tādēļ varētu teikt, ka aizvietoja man ikgadējo neatkarības dienu. Bet tikai “varētu teikt”, jo sajūtas, protams, nav tās. Ir diezgan savādi atrasties svinību epicentrā, kad īsti nepazīsti gaviļnieku. Zini tik tā vārdu, un kā izskatās. Bet neko vairāk. Skaidrs, ka valsts svētki ir kopības svētki, kad cilvēki (radi&draugi) vācas kopā lielākās vai mazākās grupās un svin kā nu kurais. Somijā, vismaz no aptaujātajiem kolēģiem, pārsvarā svinēšana aprobežojās radu&draugu lokā ar prezidenta svinīgās pieņemšanas skatīšanos pa TV. Un tas viņiem te ir kind of a big deal - man jau vasarā brīdināja, ka neatkarības dienā lielākā daļa Somijas sēž vairākas stundas pie TV un skatās, kā prominances ierodas uz pieņemšanu pie prezidenta. Nedēļu pirms dzeltenā preses spriež, kas aicināts, kas ko vilks un ar ko ies, nedēļu pēc - analizē visu šo kalamburu. Tā kā es galīgi neesmu integrēts Helsinku sociālajā dzīvē, man bija sava, individuālā svinību programma. Dažas dienas pirms oficiālās neatkarības dienas Helsinku centrā tika ieslēgts speciāls svētku apgaismojums - daļa ēku tika izgaismotas Somijas karoga zilajā krāsā. Tad nu ņēmu fotoaparātu un statīvu rokās, un devos bildēt. Un jāteic, es tik sen neko nebiju bildējis…pat savu jauno statīvu tā pa īstam izmēģināju pirmo reizi, lai arī pirku to kaut kad vasarā. Apvienoju šo pasākumu ar Ziemassvētku apgaismojuma bildēšanu. Divus vakarus pēc kārtas klīdu ar fotoaparātu un statīvu, dažas no bildēm raksta beigās.

Neatkarības dienas priekšvakarā devos uz hokeja spēli. Kas pēc būtības nav nekas neparasts, bet… spēle notika zem klajām debesīm. 100-gades svinību ietvaros notika spēle starp HIFK un Kärpät - HIFK klubam pašam šogad liela jubileja (120 un 50 gadi). Tad nu spēle notika pilsetas centrālajā parkā Kaisaniemen puisto. No stalažām uzbūvēts pagaidu stadions…ar aptuveni 18k ietilpību, t.i. būtiski vairāk nekā “Arēnā Rīga”. Vienīgā atšķirība, ka visa spēle jāstāv kājās, jo sēdvietu nav. Jebkurā gadījumā - skats visai iespaidīgs. Skatoties NHL Winter Classic vienmēr cerēju, ka uz šādu spēli tikšu. Visu dienu cerēju, ka vakarā vismaz mazliet uzsnigs (jau vismaz nedēļu kā bez sniega bijām). Un tiešām, dažas minūtes pirms spēles sākuma sāka snigt, kas īpašo sajūtu padarīja vēl īpašāku. Pirmo reizi redzēju arī Somijas prezidentu, kas veica simbolisko iemetienu. Spēle arī izvērtās gana interesanta ar dramatiskiem pavērsieniem un papildlaiku. Vienvārdsakot - lielisks vakars. Nu, ok - divi mīnusi. Man ir bail no augstuma. Ne tā, ka pavisam ģībstu, bet jūtos nekomfortabli lielos augstumos. Tad nu, plānās alumīnija stalažas, uz kurām bija jāstāv visu laiku locījās zem cilvēku svara. Ļoti nepatīkama sajūta, it īpaši ņemto vērā, ka var redzēt cauri to, ka 30m zem Tevis nekā nav. Un, kad tiek gūti vārti un visi karstasinīgie somi lec ritmā, tad tā visa konstrukcija šūpojas. Brr… Nu un otrs fakts - auksti. Lai arī bija tikai aptuveni -1°C, mitrums un vējš darīja savu. Pašā neatkarības dienā izmantoju iespēju beidzot labi izgulēties, jau neatceros, kad tā no vietas nogulēju 10h. Aizdevos pastaigā pa pilsētu, uztaisīju sev svētku vakariņas (ceptu pīli) un skatījos pieņemšanu pie prezidenta - kaut kā taču vajag to somu kultūru apgūt. Ilgi neizturēju - kādas 40 min. Nevienu no local celebrities es nepazīstu, savu priekšnieku parādamies nesagaidīju, atpazinu tik dažus sportistus. Apnika, atlikušo vakaru noskatījos filmas. Vēlāk aizgāju uz salūtu. Man jau vietējie brīdināja, ka somiem salūtu īpašu sajūsmu neizraisa. Salūts bija ok, bet kā teiktu LV klasiķis - nothing special. Es teiktu, ka Carnikavas nēģu svētku salūta līmenī. :) Pagājušajā nedēļā pieķēros savas vēl vienam hobijam, ko Helsinkos biju nedaudz atstājis novārtā - ēst gatavošanai. Līdz ar to kolēģiem tika šokolādes trifeles un hurmas kūka, par kuras tapšanas īpatnībām rakstīju šeit. Īsumā, apjautu to, ka mana virtuve nebūt nav labi iekārtota kaut kādām gastronomiskām izvirtībām - jāsāk pamazām aprīkot to. Tā kā ziema ir kūku gatavošanas laiks, tad laikam būtu jāsāk ar vismaz kādas bļodas iegādi, lai ir kur mīklu samīcīt. :D

Latvija Somijā

Tas, kas mani kādu laiku izbrīnīja - joprojām uz ielas neesmu dzirdējis latviešus. Jebkur citur aizbraucot ātri vien tos satieku. Gēteborgā nepaspēju pat īsti no lidostas iziet, kad jau latviešus satiku. Stokholmā tas pats, Kopenhāgenā arī. Helsinkos - tā kā visi maskētos. Tas pats arī ar LV precēm. Biju domājis, ka vismaz kaut ko varēs atrast, bet nekā. Speciāli nemeklējot, nejauši uzdūries uz LV ražotām precēm neesmu. Vienu dienu devos misijā - atrast LV produktus. Labākais "šāviens", protams, doties pie zivju konserviem vai pie alkohola. Trāpījums ar pirmo reizi - pie konservētajām zivīm visai liela LV ražojumi izvēle, un jāteic, spriežot pēc izvietojuma, arī gana iecienīts. Apstāklis, ka LV produkti nav tik ļoti izplatīti mani nedaudz pārsteidz - tikmēr Igauņu ražojumi ir visai izplatīti un acīmredzami konkurē ar cenām.