Miesnieks.com

Pēdējā laikā aizdomājos par fenomenu, kuram es dotu nosaukumu “iespēju paradokss”. Gan jau profesionāļiem šis paradokss kaut kā ir nodefinēts, bet slinkums meklēt. Tas ir, kad rīcības iespēju ir tieši tik daudz, ka apjūc starp tām un tā vietā dari kaut ko pilnīgi citu, bieži - neracionālu. Vieniem tas ir “kaķu video”, citam “meksikāņu seriāla” skatīšanās, vēl citam politisko debašu skatīšanās utt. Pēdējā laikā, arī es esmu saskāries ar šo situāciju. Atnākot mājās, no darba it kā salīdzinoši daudz brīva laika, ko veltīt sevis izglītošanai, jaunu prasmju attīstībai, sportošanai utt. It kā varētu palasīt žurnālu, ko abonēju (bet neesmu pat attaisījis iepriekšējo 2-3 mēnešu numurus). Vai varētu palasīt kādu no nopirktajām grāmatām, kas mani tik ļoti uzrunāja pirkšanas brīdī un joprojām ļoti interesē, kas tad tajās rakstīts (stāv grāmatu plauktā, putekļu kārtiņa 2mm). Vai varētu pabeigt klausītos Gordon Ramsay kulinārijas kursu, ko iesāku kaut kad pagājušajā mēnesī (paliku pie vistu atka

(Šis gabals kā pārdomas uz pēdējo dienu A.Ašeradena aicinājumu atcelt OIK, bet arī nedaudz plašākā kontekstā. Nav īpaša iemesla rakstītajam, vnk gribas pārdomas uzlikt "uz papīra".) Pēdējā laika debate par obligāto iepirkuma komponenti (OIK) manī izraisa nedaudz smīnu, bet tomēr gana daudz nevarīguma un bezspēcības sajūtu. Tā, protams, ir tikai sakritība, ka vēlēšanu gadā pēkšņi sāk dominēt jēdziens, ka “OIKs ir jālikvidē”. Pirms tam mētājām kā karstu kartupeli n-tos gadus, tagad mazliet aizraujamies populismā. Manuprāt, domājošiem cilvēkiem ir gana skaidrs tas, ka pat, ja galapatērētājs tiešā veidā par OIKu vairs nemaksātu, par to maksātu nodokļu maksātājs caur “Latvenergo” vai kādā citā tikpat (ne)rafinētā mehānismā. Un, visticamāk, iedzīvotājs vidējais tiešam nopriecāsies, ka OIKs ir atcelts, nemaz neaizdomājoties, ka par to pēc būtības turpina maksāt. Šādu konstrukciju esamību lieliski veicina apstāklis, ka iedzīvotājs vidējais joprojām savus samaksātos nodokļus un v

Vēl viens no starpmērķiem sasniegts – 180 dienas Somijā, ziema varētu teikt ir pārdzīvota. Ok, vēl joprojām ir gana vēsi, bet gaismas ir kļuvis nesalīdzināmi vairāk un saule jau pamatīgi silda. Šobrīd, atskatoties atpakaļ, grūti noticēt, ka esmu bijis Somijā jau pusgadu. Lai arī brīžiem kļūst grūti, joprojām kopumā izbaudu šo piedzīvojumu. Interesanti ir tas, kā ikdienas darbs “iesūc” sevī. Pirms braucu uz Helsinkiem stingri nosolījos sev, ka šī avantūra man ir piedzīvojums, kas nozīmē, ka viss, t.sk. darbs ir jātver mierīgāk. Bet laiku pa laikam jau pieķeru sevi pie domas, ka tā tomēr īsti neprotu – brīžiem pārāk emocionāli atdodos darbam, gribas sevi pierādīt utt. Un tad atkal apraujos – atceros, ka jādara tik daudz, cik no manis tiek prasīts un cik daudz man pašam šķiet interesanti. Un tad atkal aizmirstos :D  * Pie Helsinku ikdienas ir ļoti pierasts. Ejot uz darbu, veikalu vai pastaigāties – vairs pie sevis nedomāju par to, kur atrodos, kā nokļūt uz galamērķi. Helsinku centrāl