Pusmaratons Turku gaumē

Miķeļa baznīca

Kad kolēģim piektdien vakarā teicu, ka esmu nopircis biļetes uz Turku, viņa reakcija sākotnēji bija ņirgšana, pēc tam dziļa neizpratne, kam sekoja komentārs: “Tā nav mana darīšana, ko Tu dari brīvdienās, bet kāda velna pēc lai kāds brīvprātīgi brauktu uz Turku? It īpaši šajā gadalaikā?” :) Bet tāda bija mana izvēle, jo Helsinki ir izstaigāti krustu-šķērsu, 7 mēneši nodzīvoti Somijā, bet pa lielam nekur ārpus galvaspilsētas nebiju bijis. Sākotnēji uz šo nedēļas nogali bija dažādi varianti – izskatīju arī Tamperes, Oulu un pat Rovaniemi “kandidatūras”, bet beigās izvēlējos vienkāršāko. Vienkāršāko loģistikas ziņā un arī salīdzinoši drošu variantu, jo par Turku jau iepriekš biju lasījis un interesējies. Izdomāju, ka braukšu uz vienu dienu – parēķināju, ka ar 5-6 stundām vajadzētu pietikt, lai aptuveni apskatītu pilsētu un rastos kaut kāds priekšstats. Izvēlējos vilcienu no Helsinkiem 8:37 un vilcienu atpakaļ 17:25. Jābrauc 2h, tātad faktiski ceļojums uz visu dienu. Laika apstākļus jau biju iepriekš noskatījis, t.i. zināju, ka šī būs laba diena ceļojuma (beigās, pat bija labāk nekā cerēju). No rīta man neierasta izšķiršanās: tā kā zināju, ka staigāšu daudz – bija jāminimizē somas svars. Paņēmu savu pudeli ar melleņu padzērienu, rudens/pavasara jaka, daži darba papīri ko pa ceļam palasīt + izvēle starp fotoaparātu un...grāmatu. Agrāk tāda izvēle pat nebūtu, bet...pēdējo nedēļu lasu “Nezināmo kareivi” (ja nu kādam vajag – nākamnedēļ būšu izlasījis). No sākuma ar to gāja grūti, bet kaut kā grāmata aizrāva (īpaši patīk tas, ka tulkojumā uz latviešu valodu tulkotāja mēģināja saglabāt dažādo somu dialektu efektu, piemērojot tiem dažādus latviešu valodas dialektus – izcils darbs). Vienvārdsakot, sev par pārsteigumu izvēlējos grāmatu, jo 1) 4h vilcienā; 2) paskatījos google, nešķita, ka ir baigi ko bildēt; 3) telefona kamera labos laika apstākļos ir ciešama. Daļēji nožēloju šo lēmumu, bet...būs iemesls atgriezties. 

 No rīta gājiens uz staciju, pa ceļam piestāju “Robert’s coffee”, paķēru mazo kapučīno un devos uz vilcienu. Turp nopirku biļeti 2.klasē (divstāvīga vagona 1.stāvs; 15,90 EUR vienā virzienā). Iekāpjot vilcienā, konstatēju, ka vagons jau gandrīz pilns. Manā vietā sēž somu kundzīte tā, ap 60-65. Kā vienmēr apjūku, kad ieraugu vecāku cilvēku, jo pirmais reflekss smadzenēs – gan jau ka angliski nerunās. Runā, un vēl kā runā – labāk par mani. Kārtējo reizi šeit, Somijā, no šī apstākļa apstulbstu. Pabīdās uz savu krēslu un tā nu mēs uzsākam ceļu. Turpceļā neko daudz neredzu – dāmai pa logu saule spīd acīs, viņa aiztaisa ciet aizvirtni. Tad nu nododos “Tuntematon sotilas” lasīšanai. 2h palido garām diezgan ātri, esmu klāt. Tie, kas lasījuši manus iepriekšējos ceļojuma aprakstus, zina, ka man patīk apskatīt dažādo pilsētu dzelzceļa stacijas. Turku gadījumā, zināma vilšanās – diezgan neinteresanta “kaste”. Uzreiz jāteic paldies dažiem mana iepriekšējā bloga lasītājiem, kas dalījās ar maršrutiem un idejām ko un kur apskatīt Turku. Man atkrita liela daļa plānošanas darba un, kad ierados Turku, uzreiz bija skaidrs ko gribu darīt, un kur iet. Īpašs paldies par pilnvērtīgu programmu, ko man atrakstīja Ilze LN facebookā. 

* No stacijas devos pa taisno uz Turku pili. Izvēlējos iet nevis pa promenādi gar Aurajoki upi, bet gan pa tiešo – caur ostas rajonu. Nodomāju, ka apskati sākšu ar Turku nomalēm. :) Man par pārsteigumu, jau šajā mirklī atradu vienu no dienas dārgakmeņiem, par ko paši somi kaut kā baigi nelepojās un īsti nemin savos Turku ceļojuma aprakstos. Šajā gadījumā es domāju Turku koka apbūvi, īpaši rajonu, kas dienvidrietumiem no dzelzceļa stacijas. Vienkārši wow! Jau šeit nožēloju, ka fotoaparāts guļ apputējis Helsinkos. Tādu koka apbūves koncentrāciju es vēl nebiju redzējis. Viena māja skaistāka par otru. Pārsvarā dzeltenas, bet ir arī rozā, gaiši zilas, zaļas, oranžas, sarkanas utt. Jau šajā brīdī, vien 30 minūtes pēc atbraukšanas saprotu, ka brauciens bija katra centa vērts. Lai arī šajā rajonā koka apbūves koncentrācija ir visaugstākā, tomēr koka apbūvi satieku viscaur dienai – tas patiešām ir viens no Turku lielākajiem dārgumiem. Tā kā fotoaparāts man īsti nebija, paskatiet vismaz, ko google saka par Turku koka apbūvi.

* Tālāk aizstaigāju līdz Turku pilij. Neko daudz par to nezinu, un, godīgi sakot, arī slinkums lasīt – aptuveni zinu tās vēsturi, bet mani tā tik ļoti neaizrauj – kaut kā savā dzīvē esmu redzējis tik daudz pilis, ka tās mani tik ļoti vairs neaizrauj. Tāpēc pašā pilī iekšā (muzejā neeju), bet izeju tik caur pagalmam. Skaisti, iekšā pagalmā nedaudz uzkavējos saulītē, aizvējā. Jau šajā brīdī saprotu, ka plānošana ir bijusi galīgi šķērsām. Laika prognoze bija +12-13°C. Realitāte – ievērojami siltāk. Jaka lieka. Lieku somā, bet tā kopā ar grāmatu un vēl šādiem tādiem sīkumiem kļūst pārāk smaga ilgstošai staigāšanai. Jādomā par plānu B.

 * Gar piekrasti eju uz pilsētas centru. Pa ceļam piestāju Forum Marinum, kas pēc būtības ir kuģniecības muzejs. Apsveru domu iet skatīties ekspozīciju, bet atlieku, jo 1) nezinu cik daudz vēl priekšā apskates objektu; 2) piestātnē stāvošie kuģi ir apskatāmi (no iekšas) tikai vasarā. Aprobežojos ar apsēšanos muzeja āra kafejnīcā – paņemu kafiju, spinātu kišu un virtuli (9 EUR). Tur pavadu kādas minūtes 40, saule silda un baigā vēlme kaut kur steigties nav, jo saprotu, ka tāpat visu dienu uz kājām neizturēšu. Apskatu tuvāk piestātnēs izvietotos kuģus un dodos pa promenādi tālāk uz pilsētu.

 * Pa promenādi tuvojoties pilsētai, redzu, ka cilvēku kļūst arvien vairāk. Pašā centrā cilvēku ir kā biezs – redzu, ka šī varētu būt gada siltākā diena Turku – visi ir izlīduši laukā pēc garās ziemas – soliņi aizņemti, parki un skvēri pilni, mūzika skan visur un cilvēki ir priecīgi. Tik daudz un smaidīgu cilvēku vienkopus es neesmu redzējis ļoti sen. Liekās, ka gaisā kāds būtu palaidis smieklu gāzi – tik nedabīgi man letiņam, tas viss izskatās. :D Promenādē centrā kaut kāds street food tipa pasākums – liels kišmiš ar rozīnēm – somu zivteles, kartupeļi ar desiņām, itāļu virtuve, franču virtuve, meksikāņu, turku, libāņu utt. Acis šaudās visur, bet saprotu, ka šādos tirdziņos esmu regulāri – man jāmeklē kaut kas somiskāks. Tajā brīdī saprotu, ka salīdzinoši netālu ir dzelzceļa stacija. Atcerējos, ka tur ar acs kaktiņu redzēju mantu glabāšanas skapīšus. Aizeju uz staciju – tomēr tālāk, nekā likās. Soma ar visu grāmatu, cimdiem, cepuri un šalli paliek gaidīt mani stacijā un tālākajā Turku apgaitā vairs nepiedalās. :) 

* Atgriežos centrā un gandrīz uz katras ielas apbrīnoju vietējo arhitektūru. Pasakiet tač’ kāds somiem, ka tie ir palaiduši garām vienu no galvenajiem tūristu piesaistīšanas veidiem! :D Klīstu pa centru, ieeju viņu tirgū – brīnišķīgs tirgus – līdzīgus Helsinku vecajam tirgum, tikai 2x lielāks, ar zemākām cenām un interesantāku izvēli. Vēlāk atnāku šeit ieturēt nelielas pusdienas (kafija, lašmaizīte, melleņu kūka; 10 EUR). Klīstu pa pilsētu, aizstaigāju līdz Doma baznīcai – līdzīga ne tikai pēc nosaukuma, bet arī pēc paskata Rīgas analogam. Izstaigāju arī Universitātes rajonu, kur arī skaista arhitektūra un mazas ieliņas un kafejnīcas. Protams, es nebūtu es, ja neuzrāptos pilsētas augstākajā punktā + kaut kur neaizklīstu staigāt pa dzīvojamajiem rajoniem – bet jāredz arī tie.

 * Nedaudz atgriežoties pie arhitektūras – tā ir skaista, bet haotiska un kontrastaina. Šajā ziņā, atgādināja man Ņujorku. Tev varbūt rindā 3-4 absolūti bezgaumīgas daudzstāvenes, un tad pēkšņi starp tām – iespiesta koka arhitektūras pērle. Vai otrādi – nenormāli skaisti kokgriezumi visapkārt, un pēkšņi faktiski Hrušovka vai stikla/betona monstrs ar krāsainiem plastmasas paneļiem. :D Bet savā ziņā tas piedod interesantumu pilsētai – ar interesi raudzījos aiz katra nākamā mājas stūra – kas nu mani sagaida tur...

* Pēcpusdienā, jau faktiski gaidot vilcienu atpakaļ aizstaigāju līdz Turku mākslas muzejam, bet bez apņemšanās iet baudīt mākslu. Spēka vairs tam nav. Apskatu ēku, iedzeru kafiju (2.50 EUR) un dodos uz staciju. Bet tad atceros, ka pag’ – bija vēl viena baznīca, kuras torni es redzēju tik no attāluma. Man vēl ir stunda līdz vilcienam – savācos un eju. Un, godīgi sakot, man žoklis atkārās no ieraudzītā (Miķeļa baznīca). Es savā dzīvē esmu redzējis daudzas baznīcas, bet šī noteikti ir starp iespaidīgākajām. Es nezinu vai skaistākā, bet neapšaubāmi ļoti, ļoti iespaidīga. Iekšā es neeju – neesmu baznīcu apmeklēšanas cienītājs, bet no ārpuses izskatās lieliski.

Lai arī līdz vilciena attiešanai vēl pusstunda – esmu jau vilcienā un gaidu braucienu – kājas vairs neļauj nekur doties. Atpakaļ ceļā par to pašu cenu (15,90 EUR) nopirku pirmās klases biļeti, lai sēdētu augšā un vairāk redzētu apkārtni. Pirmā klase būtiski ērtāka – vairāk vietas un galvenais – skatienam paveras Somijas lauku ainavas un meži. Braucot atpakaļ domāju par to, ka redz kā dažreiz gadās – manas ekspektācijas dodoties uz Turku bija visai zemas. Google bildes neliecināja, ka kaut kas wow tur varētu būt. Kolēģis arī izteicās nievājoši. Bet kaut kā bija sajūta, ka tur jāaizdodas. Protams, daļu efektu veicināja labie laika apstākļi (šķiet, +17-18°C pēcpusdienā bija) un tādējādi smaidīgie cilvēki, bet pati pilsēta ir interesanta. Vismaz kā day-trip destination noteikti, bet varbūt pat vairāk, jo man dziļas un pamatotas aizdomas, ka šī nebija pēdējā reize, kad braucu uz Turku. :) 

Tā izskatās cilvēks, kurš nostaigājis pusmaratonu pa Turku :)

P.s. Atnākot mājās, paskatos, ko pa šodienu sadarījis soļu skaitītājs. 31695 soļi, jeb 24.37km. Pusmaratons nostaigāts. :) Rīt laikam nedaudz atslodzes diena būs vajadzīga. :) 

P.p.s. Tagad šo rakstot, jūtu, ka vaigi ir apsviluši – dienā saule acīmredzot pieķērusi.