RIX-HEL-RIX(8): Tramvajam pa pēdām Helsinkos, sniega-paranoiķis kaimiņš un somu glezniecības īpatnības

222 dienas Somijā. Ziema nu jau gandrīz garām, 67 lidojumi aiz muguras. Sāku apsvērt domu pieteikties pilotu akadēmijā - intervijā teikšu, ka ir liela lidošanas pieredze. :)

Daži notikumi/pārdomas kopš iepriekšējā rakstiņa:

• Kaut kad vēl martā konstatēju, ka virs manis dzīvo kaimiņš “sniega-paranoiķis”. Katru dienu, kad ārā snieg, čalis (hmm..varbūt dāma?) tīra savu ar 2cm kārtiņu apsnigušo balkonu. Skan gana jaudīgi, īpaši vēlajās diennakts stundās. Interesanti tas, ka sniegu notīra ap 19tiem (atnāk no darba?), tad ap 21iem (paēdis vakariņas?) un tad ap 23iem (pirms gulētiešanas?). Es savējo balkonu šogad ne reizi neesmu tīrījis, kas mani uzvedināja uz domu - varbūt ir kaut kādi normatīvie akti vai vismaz iekšējie kārtības noteikumi mājai? Nodomāju arī notīrīt balkonu - attaisīju durvis, konstatēju, ka sniega kārta ir labi, ja 3cm, aiztaisīju durvis un gāju dzert tēju. Lai tač’ viņš/-a iet “ieskrieties” - es nepiebiedrošos paranoiķu klubiņam. :)

• Pirms pārvācos uz Helsinkiem, domāju, ka nedēļas nogalēs, svētdienā dodoties uz lidostu Rīgā, visgrūtāk būs braukt prom no ģimenes locekļiem. Neapšaubāmi - tā tas arī ir. Bet, ir arī viens “bet”. Man par nelielu pārsteigumu “tur” ir vēl kaut kas. Kaut kas, ko īsti nevar definēt un aprakstīt, bet laikam vislabāk to tomēr raksturo vārds “dzimtene”. Lai arī cik ļoti man patiktu tagadējais darbs, Helsinki, Somija, ceļošana pa Ziemeļvalstīm, es tomēr joprojām jūtos ārzemēs kā viesis. Un to nevar izmainīt ātri, vismaz ne tik ātri un dziļi cik gribētos. Tomēr 33 gadi nodzīvoti LV atstāj savu nospiedumu - Tu zini kur/ko atrast, tu zini kā vieglāk tikt cauri ikdienas dzīves līkločiem. Tev ir uzkrāta milzīga “lokālā pieredze”, ko nevar aizstāt ne ar ko. Ierodoties citā vietā, tā visa vairs nav. Es pieņemu, ka par spīti tam, ka es aktīvi mēģinu integrēties Somijas ikdienas dzīvē, tam tāpat būtu vajadzīgas vairākas desmitgades. Arī profesionālajā ziņā es tagad saprotu cik ļoti tomēr nozīmīgas ir vietējās zināšanas. Brīžiem ir bailīgi apzināties to, cik ļoti nenozīmīgs es kā ekonomists/analītiķis esmu vidē ārpus savas komforta zonas, tas ir, LV. Latvijā viss bija vienkārši - lielākā daļā informācijas ir galvā, nemaz nekur nav pēc tās jālūkojas. Latvijas mazajā analītikas tirgū ir arī zināma reputācija. Šeit situācija ir diametrāli pretēja - salīdzinājumā ar vietējiem analītiķiem, man ir jāiegulda 150% pūļu, jo jāapzina viss tas “background”, kas ir zināms vietējiem. Visu laiku sevi jāpierāda, jācīnās, jāuztur sevi pastāvīgā gatavības režīmā. Jebkurā brīdī kāds var iedomāties pārbaudīt mani. Vienīgais, kas vismaz mazliet silda sirdi ir apstāklis, ka katru rītu un vakaru redzu pie darba vietas galvenās ieejas sarkanbaltsarkano kā atgādinājumu, kādēļ esmu šeit un ko es te daru. Ja tā tur nebūtu, arī es, visticamāk, šeit nebūtu.

• Sākoties nedaudz labākiem laikapstākļiem, atsāku savu tramvaja tīkla izpēti. Tā ir mana personīgā teorija par to, ka, ja vēlies kārtīgi apskatīt pilsētu, saprast kā un kur dzīvo cilvēki - viss, kas Tev jādara - jāizstaigā pilsētā esošie tramvaja maršruti. Lielāko daļu maršrutu jau esmu izstaigājis. Pagājušajā nedēļā bija kārta maršrutiem “4” un “6”. Ceturtais aizveda mani uz Munkkiniemi - no kura nācu kājām atpakaļ uz centru. Izstaigāju Munkinpuisto (parku), pastaigāju pa promenādi gar jūru, bet visvairāk man patika rajons starp Munkkiniemi un Töölö - mazliet atgādināja Rīgas Mežaparku - priedes, svaigs gaiss un greznas mājas, t.sk. koka apbūve. Seurasaari, kur atrodas vietējais brīvdabas muzejs, gan neapmeklēju - atstāju to labākiem laikapstākļiem vasarā, ja tāda šogad būs. Jāteic, ka šis gājiens bija gana jautrs no laikapstākļu viedokļa - iesāku to pa sauli un zilām debesīm, pabeidzu pilnīgi slapjš, 2-3 reizes pilnībā apsnidzis, noguris, jo kaut kādā mistiskā veidā Töölö rajonā puteņa laikā kaut kur apgriezos par 180 grādiem un nogāju aptuveni 2km nepareizā virzienā. :D Otrs brauciens bija uz Arabia galu. Protams, iegāju Arabia/Iittala/Fiskars veikalā, pastaigāju tur gandrīz vai kā pa dizaina muzeju. Teikšu godīgi, Arabiakeskus tiešām atstāja uz mani lielāku iespaidu nekā Dizaina muzeja apmeklējums - vismaz redzams praktiskais ikdienas somu dizains. Tad no turienes kājām devos atpakaļ uz centru, pa ceļam apskatot galvenokārt vietējos mazdārziņus (biju pārsteigts, ka tādi šeit eksistē, bet jāteic ka daudz civilizētāka un organizētāka paskata nekā tie, kas redzami Rīgā) un 1952.gada olimpiskos spēļu objektus. Nejauši iebridu arī bijušajā olimpiskajā ciematā (cik saprotu tagad vienkārši dzīvojamās mājas) no kura mani apsargs nezin’ kādēļ ļauni smaidīdams izveda laukā. :D

Vēl divi rajoni, ko pa šo laiku esmu detalizētāk izpētījis - Kruununhaka un Katajanokka. Lai arī abi atrodas faktiski centrā, pa tiem tā īsti klaiņojis nebiju bijis, jo tie īsti neatrodas uz manas mājas-darbs-mājas “trases”. :) Vispār staigājot pa Helsinkiem arvien vairāk pamanu to, kas pirms tam likās neinteresants un triviāls - Helsinku arhitektūru. Proti, Helsinkos ir ārkārtīgi daudz interesantu arhitektonisku risinājumu, bet tie nav tik koncentrēti kā Rīgā. Proti, Rīgā visa esence ir Vecrīgā, Jūgendstila kvartāls, koka apbūve Maskačkā un Āgenskalnā un varbūt vēl kaut kas. Helsinkos “arhitektūras daudzveidība” ir izsvaidīta lielākā areālā + zināma ietekme ir bijusi 2.Pasaules karam, kas atsevišķas pilsētas daļas ir pamatīgi papostījis. Interesanti ir tas, ka pilsētas centrs tieši ir tā garlaicīgākā pilsētas daļa. Tāpēc ne reizi vieni esmu no cilvēkiem dzirdējis, ka Helsinkos jau nekas interesants nav. Piekrītu, tāda sajūta var rasties, ja pavadi Helsinkos 1-2-3 dienas.

Ah jā, Vienu dienu biju aizstaigājis arī līdz Lauttasaari - laba vieta, ja gribas atslēgties no pilsētas dunoņas - cik nu tās te ir Helsinkos.

• Vienā nedēļas nogalē bija atbraucis ciemos Polundrs. Paklīdām pa vietējām kafejnīcām, aizgājām uz Helsinku de facto galveno mākslas muzeju - Ateneum. Labs mākslas muzejs - izbaudīju tā pastāvīgo ekspozīciju, kur izstādītas Somijas gleznotāju meistardarbi. Interesanti, ka somiem ir kaut kāds mērens fetišs uz kailu vīriešu gleznošanu. Ja Rietumeiropā tās galvenokārt ir sievietes, tad somiem gana bieži gleznās parādās arī kaili vīrieši. Modernās mākslas stāvā gan kāds mākslinieks no Irākas nodarbojās ar interpretāciju par tēmu “šausmas”. Nekad neesmu sapratis moderno mākslu…un nesapratu arī šoreiz. Nākamreiz, kad atbrauks Polundrs laikam dosimies uz “Sinebrychoff museo”.

Skats pa logu no darbavietas - atvadas no ziemas

P.s. Brīvdienās Rīgā aizgāju uz izstādi “100 priekšmeti no Somijas”. Tiešām interesanti, īpaši no manas šodienas perspektīvas raugoties. Visvairāk patika čiekuru lasītāja aizsargcepure - iedomājos, ka man tāda dažreiz noderētu Carnikavā.

P.p.s. Šajās brīvdienās plāns pirmo reizi aizdoties uz Turku - vilciena biļetes jau iegādātas, jācer vienīgi, ka būs labs laiks. Ieteikumi, anyone?