Slēpošana Itālijā: lielisks ēdiens, skaisti skati un tukšas trases

Šogad sākotnēji nemaz nebijām nekur plānojuši braukt. Bet janvāra beigās tomēr izdomājām, ka pretēji sākotnējam plānam, šogad jābrauc paslēpot. Tā teikt, kamēr paši jauni un kauli vēl tur. :) Tā kā mans un Polundra kalendārs ir gana sarežģīts, februārī-martā atradām tik vienu nedēļu, kurā varētu ceļot. Te nu ir stāsts par to vai var aizbraukt slēpot, saplānojot visu tikai 2-3 nedēļās pirms ceļojuma. Īsā atbilde - var, un gana kvalitatīvi. Šoreiz vietas izvēlei galvenie kritēriji bija - slēpošanas trašu noslogotība, tuvums kādai no lidostām (vēlams kurai būtu tiešais reiss no RIX) un, protams, kopējās izmaksas. Lidosta, jo laika braukt ar mašīnu nav, un divatā braucot arī nekāds baigais ietaupījums nesanāktu. No sākuma koncentrējos uz Garmišpartenkirheni (kur jau reiz slēpojām) vai Austrijas Alpiem. Priekšrocība ir tāda, ka ir gana pieejami Rīga-Minhene lidojumi (gan cenas, gan pieejamības ziņā). Ātri vien gan, pētot booking.com un airbnb.com piedāvājumu sapratu, ka esam uzdūrušies uz skolēnu brīvdienām reģionā. Attiecīgi Vācija un Austrija tika izsvītrota no potenciālo kandidātu loka galvenokārt nepieejamu/dārgu naktsmītņu dēļ. Šveice - pārāk dārgi per se (lai arī patiesībā, ja kārtīgi pameklē, var atrast interesantus variantus - atliku uz citiem gadiem). Sarakstā palika Francija un Itālija (lai arī vienā brīdī sāku apsvērt arī Gruziju un Azerbaidžānu :)). Īsa lidojumu biļešu meklēšana no Helsinkiem/Rīgas uz Milānu vai Ženēvu, pieejamo viesnīcu izpēte un lēmums pieņemts par labu Monterosa ski area Val d’Aosta reģionā, Itālijā. Kolēģi slēpotāji teicās, ka šajā laikā salīdzinoši maz cilvēku, lasīju arī, ka sniega pietiek + atradu ļoti labu viesnīcu par salīdzinoši labu naudiņu + biļetes uz Milānu vienmēr ir gana lētas + Itālijas virtuve vienmēr mums ir papildus arguments.  Līdz šim Itālijā esam bijuši vairākas reizes - (1) Sicīlijā, (2) Lombardijas, Ligūrijas, Emīlijas Romaņas un Toskānas apceļojumā, (3) īsā ceļojumā pa Lacio reģionu un (4) Kampānijā/Amalfi piekrastē. Tie vienmēr ir bijuši mūsu mēģinājumi pagarināt vasaru, tāpēc varētu teikt, ka šoreiz ceļojums uz Itāliju mums bija pavisam kaut kas jauns.

Ceļojums. Ceļojums līdz pat Milānas Malpensa lidostai bija mierīgs un bez jebkādiem ekscesiem. Lidostā mums pēc iepriekš saplānotā grafika bija 2h brīva laika, līdz autobusam, kas mūs aizgādātu līdz Val d’Aosta pilsētai Verres, no kurienes mūs savāktu viesnīcas transfērs. Jau pirms brauciena man bija zināmas bažas tieši par autobusu, jo cik man ir bijusi darīšana līdz šim ar Itālijas sabiedrisko transportu (tas neattiecas tik daudz uz dzelzceļu - tas parasti ir visaugstākajā līmenī), nekad nekas nav noticis laikā, norādītajā vietā utt. Nemaz nerunājot par biļešu pirkšanu internetā, kas parasti ir eposa cienīgi pasākumi. Tā arī šoreiz - ar koferiem skraidījām turp-atpakaļ pa lidostu, jo nevienam nebija ne mazākās sajēgas kur tāds autobuss vispār piestāj un vispār cilvēki bija izbrīnīti par tāda eksistenci. Informācijas centrā saka vienu, autobusu pieturās saka otru. Zvanu uz biļetēs norādīto uzņēmumu (SAVDA), neviens, protams, telefonu neceļ. 35 minūtes pēc mūsu autobusa atiešanas paredzētā laika, brīdī, kad zvanu uz viesnīcu, lai pateikt, lai mūs tik ātri negaida, un jau esmu zaudējis cerības, ka mierīgi nokļūsim galamērķī, zvana man mūsu autobusa šoferis. Un runā tikai itāliski. Nu, bet, protams. :) Angliski ne vārda, bet tas normāli un pierasti. Lauzītā itāļu valodā saku, lai viņš runā lēnāk, lai es vismaz kaut ko saprotu. Tad aptuveni saprotu viņa skaidrojumu, kur viņu atrast un saku, ka pēc 5 minūtēm būsim. Vēl viens skrējiens cauri visai lidostai, un šoferis ir atrasts. Bet kur tad autobuss? Citam pasažierim viņš itāliski kaut ko aktīvi skaidro… no konteksta saprotu, ka lielais autobuss šodien nebūs, ir busiņš… atnākot līdz busiņam, tas jau ir pilns. Mēs esam 3 pasažieri, ir divas vietas. Labi, ko Polundrs ir gana "kompakts". Sākam braukt, pie pagrieziena uz termināli 2, šoferis zvana uzņēmumam un saka (acīmredzot priekšniekam vai plānotājam), ka busiņā vairāk vietu nav. Cik saprotu gūst apstiprinājumu tam, ka “ai, savāksim pārējos vēlāk” un dodamies ceļā. Šajā brīdī pie sevis nopriecājos, ka ielidojām terminālī 1. Pa lielceļu lidojam uz visiem 130 km/h un vairāk, un drīz jau esam klāt Verres, kur mūs sagaida viesnīcas busiņš un mūsu šoferis Luigi. Nevarētu teikt, ka brauciens bija ērts, bet priecājamies, ka vismaz nokļuvām galā. Vēl 20 minūšu brauciens iekšā/augšā ielejā un esam klāt savā uzturēšanas vietā - pilsētiņa ar gana francisku nosaukumu - Brusson. Līdz pat Brussonai ir bažas par to, kur tad ir sniegs (ielejā pie Milānas un Turīnas +10, saule spīd uz zālīte zaļo), bet faktiski 2-3 minūtes pirms pilsētas sniegs pēkšņi parādās un pašā pilsētā izskatās, ka viss būs ok. Īpaši ņemot vērā, ka mūsu slēpošanas vieta - Champoluc - ir tālāk ielejā, lielākā augstumā. Jā, starp citu - Luigi angliski nerunā. Bet, tā kā mēs ar viņu braukājām visu atlikušo nedēļu, noskaidroju, ka manas itāļu valodas zināšanas un pats galvenais žestikulēšanas spējas ir gana labas, lai sarunātu virzienu kur jābrauc un laiku cikos jātiekas. :D

Val d’Aosta. Neliela atkāpe par vietu, kur nokļuvām. Jāteic, Val d’Aosta laikam ir Itālijas franciskākais novads, attiecīgi franču valoda, virtuve un kultūra tur ir cieņā. Val d’Aosta ir arī Itālijas mazākais novads, un tas robežojas ar Franciju un Šveici. Attiecīgi abu valstu tuvums ikdienā jūtams arī novadā, valodā, virtuvē.

Viesnīca. Arī šoreiz mums ir ārkārtīgi noveicies ar viesnīcu. Pasūtot viesnīcu atļāvos nedaudz noriskēt, jo viesnīca atradās 15 minūšu braucienā no pilsētas, kurā ir pacēlāji, t.i. slēpošana. Parasti tomēr braucot slēpot, izvēlas viesnīcu, kas ir pēc iespējas tuvāk slēpošanas vietai. Bet manā gadījumā uzrunāja fakts, ka mazo viesnīciņu joprojām vada itāļu ģimene. Par Alberto un Irmu booking.com ir virkne labu atsauksmju + gandrīz katrs viesis piemin tipiskās mājas-virtuves vakariņas, kas tiek pasniegtas viesnīcas viesiem. Plus, kas pats svarīgākais - viesnīca nodrošina ar transportu uz slēpošanas vietu. Praksē viss izrādījās tieši tik labi, un pat vēl labāk. Numuriņš izrādījās ar fantastisku skatu uz kalniem, Alberto un Irmas viesmīlībai nav gala un viņi izdabāja visām mūsu vēlmēm, Luigi ar savu busiņu mūs izvadāja katru dienu uz kalnu un atpakaļ un beigās pat atpakaļ uz Milānu un vakariņas viesnīcā bija īsta gurmānu bauda. Kā deserts visam bija Alberto uzrīkotais īsais mācību kurss Grappa pasaulē - katru vakaru ļaujot mums izgaršot līdz šim neiepazītajā dzērienā jaunas nianses.

Slēpošana. Monterosa slēpošanas reģions ir izvietots trijās ielejās. Mums tuvākais starta punkts bija pilsētiņa ar nosaukumu Champoluc. Pirmajā dienā ieradāmies, 15 minūtēs dabūjām nomā inventāru un devāmies slēpot. Labākā noma, ko esmu savā dzīvē pieredzējis - viss ļoti operatīvi, slēpes piemērīja, kāju zābakiem izmērīja, inventārs tīrs, tikko asinātas kantis utt. Slēpes var glabāt pa nakti, zābaki žāvējas žāvētavā un viss ir visaugstākajā līmenī. Otrajā dienā no rīta gan konstatējām, ka kāds bija kļūdas pēc paņēmis Polundras slēpes, bet īre ātri vien iedeva citas slēpes ar frāzi: “Tā nav Jūsu problēma, bet gan mūsu - labu dienu uz kalna!”. Super attieksme - tāpēc, ja gadījumā dodaties uz turieni - Tako Ski. Atrodas vienas minūtes gājienā no pacēlāja. Pašas trases un vispār viss komplekss mūs pārsteidza nesagatavotus. Pēc Vācijas un Austrijas trasēm šķita, ka Itālijā viss būs haotiskāk. Bet še tev nu bija. Lieliski sagatavotas trases, kas pat dienas otrajā pusē bija izcilas. Slēpotāju maz, tiešām maz. Pie pacēlāja reti, kad jāstāv vairāk par vienu minūti, pa trasēm var nēsāties diezgan droši. Slēpotāju līmenis visdažādākais - bet es teiktu, ka iedalās divās grupās - ekspertu līmeņa slēpotājos un iesācējos. Vidēja līmeņa slēpotāju, kādi esam mēs, uz kalna nav daudz. Viena no patīkamajām lietām - kafejnīcas uz kalna. Ir pierasts slēpošanas kūrortos ēst visādu junku, bet itāļi līdz tādam līmenim nenolaižas pat kalnu ielejās. Visur ļoti laba itāļu, ko nu tur - Valdostiešu - virtuve. Tas ir lieliski, ja slēpošanai pa vidu var paēst sātīgi, relatīvi veselīgi un pat nedārgi. Skati visapkārt ir lieliski - faktiski slēpošanas kūrorts atrodas Alpu augstākajā masīva nomalē, līdz ar to apkārt virkne 4k metru kalnu, lai arī pašā kūrortā slēpošana pārsvarā notiek 2.0 - 2.9k metru augstumā. Laikapstākļi mums bija gana labi - vairākas dienas spīdēja saule, bet dažās dienās bija arī tas nomācies laiks, kad sniega krāsa un debesu krāsu saplūst un kļūst apgrūtinoši saredzēt trases reljefu. Jāteic arī, ka ļoti būtiski atšķīrās temperatūras 2k metru augstumā saules pusē un augstāk ēnas pusē. Ja saules pusē bija silti un slēpošanas jaku pat nācās taisīt vaļā (temperatūras nedaudz zem nulles), tad ēnas pusē augstāk kalnos bija arī -10°C un ļoti auksts vējš, kas izpūš cauri visam. Kopumā varētu teikt, ka izslēpojāmies uz nebēdu. Es gan trešajā slēpošanas dienā pamatīgi nokritu, kā rezultātā pārējās slēpošanas dienas bija jāslēpo mazliet caur sāpēm. Braucot, uzmetu skatienu sāņus - lai redzētu vai aiz manis kāds nav, un ar slēpi aizķēru kādu sniega sanesumu. Kad pavērsu skatienu atpakaļ braukšanas virzienā, jau lidoju… ar muguru paralēli kalnam ar galvu uz leju. Interesanti, cik šajās dažās sekundēs paspēj domāt - smadzenēm ieslēdzas kaut kāds turbo režīms. Paspēju nodomāt, ka jāatlaiž nūjas, jāsagrupējas, ka “šis ir sliktākais veids kā krist”, ka “sāpēs, bet vēlams piezemēties paralēli ar muguru, lai nav uz kakla piezemēšanās”, “diez vai kāds ir aiz manis, kas varētu uztriekties”…ba bāc. 10 sek. slīdēju lejā no kalna ar galvu uz leju, jo slēpes bija atkabinājušās, slīpums liels, nūju pie rokām nav, apstāties nevar. Kopumā nebija tik traki, bet uz mirkli biju dezorientēts no trieciena. Bet jāteic, ka līdzcilvēki ļoti izpalīdzīgi - katrs, kas redzēja kritienu, apstājās un apjautājās vai ar mani viss ok, salasīja visu manu inventāru utt. Rezultāts - izmežģīts īkšķis, sasista mugura, mazliet parauts kājas ikra muskulis. Bet…kad mazliet atguvos un piecēlos kājās, biju priecīgs, ka esmu vienā gabalā bez nopietnām traumām. Šis laikam manā slēpotāja karjerā bija kritiens, kam potenciāls izvērsties bēdīgi bija vislielākais un izvairīties es no tā vispār nevarēju, jo kontroli zaudēju sekundes desmitdaļās. Parasti tomēr mazliet jūti, ka sekos kritiens, bet te es slēpoju, un pēkšņi jau lidoju. :) Nedēļas otrajā pusē arī Polundram nācās izlaist vienu dienu uz kalna kāda vīrusa dēļ, bet kopumā jāteic, ka ļoti, ļoti izbaudījām slēpošanu. Mazuma sajūta nepalika. Es teiktu, ka labākā slēpošanas pieredze manā mūžā.

SPA apmeklējums. Vakarā pēc kritiena, viesnīcā Alberto saku, ka laikam nākamo dienu izlaidīsim uz kalna - ka vajag mums abiem mazliet salaizīt brūces un arī prognozē snigšanu un zemos mākoņus. Alberto uzreiz saka: “Jums ir kāds plāns nākamajai diena?” Es saku, ka īsti nav. “Nu, tad varbūt aizdodieties uz SPA Champoluc?”. Un tā tiešām izrādījās ļoti laba doma - izrādās nesen uzbuvēts visai liels SPA centrs - ar n-tajiem baseiniem, pirtīm, atpūtas telpām - un tas viss - Alpu kalnu ieskauts. Tā nu mēs pavadījām brīvdienu SPA ar lieliem logiem caur kuriem skatījāmies, kā turpina apsnigt Alpu nogāzes. Un pats labākais - cilvēku faktiski nebija. Liels SPA centrs gandrīz mums diviem vien.

Gastro. Kā jau katrā mūsu ceļojumā, īpaša mūsu ceļojuma sastāvdaļa ir vietējo labumu baudīšana. Jau pirms ceļojuma biju izpētījis Val d’Aosta novada tipiskākos gardumus, kas minēti grāmatā “Kāpēc itāļiem patīk runāt par ēdienu”. Manuprāt, šis ir pirmais ceļojums, kurā mums Itālijā izdevās pagaršot tik daudz tieši novadam, nevis Itālijai kopumā raksturīgus ēdienus/dzērienus (šķiet, pirmā reize, kad esot Itālijā, neapēdu nevienu picu). Jāteic šajā Itālijas apgabalā ēdiens ir gana barojošs - daudzi ēdieni pilni gaļas un sieru. Reģiona specialitātes - Fontina siers, Močetta vītināta gaļa un Genepy alpu kalnu zāļu uzlējums. Viesnīcai pāri ielai mums bija šī siernīca, kur varēja iegādāties minētos produktus, tad nu attiecīgi arī izgaršojām visus gardumus. Arī reģiona alkoholiskais highlight - Genepy ir gana baudāms. Bet īstu degustāciju ciklu mums uzrīkoja Alberto, katru vakaru piedāvājos pa glāzītei Grappas no savas visnotaļ iespaidīgās kolekcijas. Sāka ar vienkāršākām un saldenākām grappām, līdz pamazām pārgāja uz niansētākām un reizē arī sausākām. Bet kulminācija bija viņa radinieka brūvējums - ļoti stipra, bet arī ļoti auglīga ar ļoti izteiktu vīnogu pēcgaršu. Vēl viens gastronomiskais punkts - Brussonā uz gavlenās ielas ir tipiska itāļu kafijotava (La Fontaine). Pēc paskata necila vietiņa, ar draudzīgu kundzīti aiz letes (kas, protams, runā tikai itāliski), lielisku kafiju un fantastiskiem konditorijas izstrādājumiem par smieklīgām naudiņām. Gājām tur gandrīz katru dienu - kundzīte sāka mūs piebarot - dot lielākos kūkas gabalus, vai pagaršot jaunāko cepumu - ļoti novērtēja to, ka centos ar viņu runāt itāliski (šis triks strādā jebkurā vietā pasaulē - pat, ja pateiksiet vienu, divas frāzes vietējā valodā - pretī uzplauks smaids un atmaigs sirds). :)  Lai arī pēc paskata absolūti necila vieta, un tādu Itālijā ir tūkstošiem, ļoti spēcīgi palika atmiņā. Tiem, kam kalnu slēpošana neiet pie sirds - Brussonas apgabalā ir ļoti ainaviska un labi kopta distanču slēpošanas trase. Žēl, ka šoreiz to neiemēģinājām, bet būs iemesls atgriezties. Atpakaļceļā iegriezāmies Milānā (viesnīcas īpašnieks pat noorganizēja mums transfēru - Luigi vajadzēja sagaidīt viesus lidostā, tad nu aizrāva mūs līdz pilsētai). Milānā nu jau mūsu tradicionālā programma - vietējā siera/šķiņķu veikala apmeklējums, Baba al Rum apēšana, Duomo apmeklējums, Milano Centrale Bistrot un viss, ceļojums atpakaļ mājās. Polundrs uz Rīgu, es caur Rīgu uz Helsinkiem. Atpakaļ ziemā.