Apzināti nomaldīties Provansā

Bijām uz dažām dienām “izskrējuši” no mums ierastā reģiona. Tā vietā, lai pavadītu atvaļinājumu sveilmainajā Latvijā un/vai Somijā, pavadījām to vēl karstākajos Francijas dienvidos. Un nē, nebraucām svinēt Francijas panākumu Pasaules kausā futbolā - ieradāmies dažas dienas pēc party beigām. Sākotnēji vispār īsti nebija nekāda izteikta galamērķa vai objective, kas būtu jādara. Normālā gadījumā nemaz neapsvērtu doties uz Eiropas dienvidiem jūlijā, bet gribējās vismaz uz dažām dienām izbēgt no cikla Helsinki-Carnikava-Helsinki + atvaļinājuma pirmo nedēļu pārsvarā pavadījām ar meistariem, kas strādā mājās. Kāpēc Francija? A tāpēc, ka tik vēlu plānojot, pieejamākās biļetes bija uz…Šveici, t.i. Ženēvu. Francija nav mana mīļākā zeme uz kurieni doties. Nepārprotiet, man nav nekādu aizspriedumu pret Franciju. Ko nu tur - ir daudzas lietas, par ko Franciju apbrīnoju (virtuve, vēsture, kultūra utt.). Bet vienkārši nav mana zeme. Iespējams saistīts ar to, ka tā arī nekad nespēju iemācīties valodu. Iespējams tādēļ, ka vienmēr, kad darba darīšanās ir bijusi kāda darīšana ar Francijas pusi, vienmēr viss ir noticies lēnu un haotiski.

No ceļojuma plānošanas viedokļa, šoreiz atļāvos sev ļoti neraksturīgu vaļību. Pat varēu teikt - avantūru. Paļāvos uz AirBaltic punktualitāti, kas tik ļoti bieži mani ir pievīlusi pēdējā gada laikā. Mazliet ruleti uzspēlējām, bet tas bija nepieciešams, lai kompaktāk un ērtāk saplānotu īsu, 4 dienu ceļojumu. Cik liela avantūra? 18:20 pēc saraksta jāpiezemējas GVA (Ženēvas) lidostā, 19:14 vilciens no Ženēvas Cornavin dzelzceļa stacijas. Paspējām? Jā. Vai darīšu tā vēl? Nē. :D

Kad nopirkām avio biļetes ļoti izteiktas skaidrības, ko darīt, nebija. Bet, aptuveni doma skaidra. Sen jau esmu gribējis aizbraukt uz Aviņonu, lavandas laukiem un Tour de France. Un ap šiem trīs elementiem tad arī plānoju ceļojumu. Tajā pašā laikā atstāju iespēju pārplānot ceļojumu tā gaitā, jo neviens no iepriekš minētajiem elementiem man nebija kā obligāts must-do. Pirms ceļojuma nedaudz saskāros ar plānošanas problēmām, jo man Latvijas banka (nejaukt ar Latvijas Banka) man nobloķēja karti pirkumiem internetā (acīmredzot bankas drošības algoritmi netiek galā ar apstākli, ka vienā nedēļā esmu vairākās valstīs un vēl internetā pirkumus dažādos saitos veicu). Bet ok, problēmu atrisinājām un devāmies ceļojumā.

• Atlidojām uz Ženēvu un ar pēdējo vakara vilcienu aizbraucam (2h) uz Lionu (FRA), paliekam viesnīcā pie stacijas. Pa ceļam nebeidzami vīna, olīvkoku un ābeļu lauki. Bet lielākais iespaids - saulespuķu lauki - neko tādu negaidīju, un tās laikam, man par pārsteigumu, ir galvenā atmiņa no ceļojuma. Negribu rakstīt garu blogu, bet franču vilcieni būtu atsevišķa ieraksta vērti. Īsumā - joprojām nesaprotu, kā frančiem izdodas uztaisīt haosu un nesakārtotību šajā jomā. Ženēvas stacijā pareizo vilcienu var atrast elemetāri - skaties netīrāko un ar grafiti nozīmētu vilcienu starp skaistiem, tīriem Šveices dzelzceļa vilcieniem. Kad to pamani - droši dodies - tas noteikti ir SNCF (Francijas dzelzceļš). Labi, labi - varbūt pārspīlēju, bet nu mūsējais tiešām izskatījās bēdīgi. 1.klases vagona interjers uzsita atmiņas par piepīpētiem vilcieniem no 80.tajiem (es pat tādā nebiju braucis, tik filmās redzēts), tualete laikam sliktākā kādā pēdējā laikā būts. Bet lielākais mīnuss - logi tik ļoti nodzeltējuši, ka visu braucienu pa logu skaties gandrīz vai kā caur Sēpijas filtru. Stacijā Lionā pirmais kontrasts - franču policija uz katra stūra + katram pa iespaidīga izmēra ierocim rokās. Mazliet neomulīgi. 10 minūšu gājiens un esam savā IBIS viesnīcā, kurā numuriņš ir Francijai raksturīgi mazs, bet gana komfortabls. Hint: lai cik dārga nebutu vilciena biļete (attiecas arī uz TGV) - ceļojumā paņem līdzi ko dzeramu/ēdamu. Absolūti nav garantiju, ka kaut ko varēsi dabūt vilcienā. Rakstu, jo citviet Eiropā parasti tomēr ir restorāna vagons vai ceļojuma laikā tirgo kādu snack/ūdeni.

• Nākamajā rītā, franču kruasānu un taršu medības. Polundrs pēc divu Boulangerie apmeklējumiem kļuvis acīmredzami dovoļnijs. Nedaudz vairāk kā 1h brauciens ar TGV (Franču ātrvilciens) un esam Aviņonā. Auto īre turpat stacijā, Opel Astra vietā dabūjam jaunu Volvo V40. Esam priecīgi, vienīgi autiņš melnā krāsā, kas rada mazliet grūtības ņemot vērā, ka ārā temperatūra šajās dienās stabili 33-34C, kas brīžiem sasniedz 35-36C. Turpmākajās dienās auto arī sāka sadalīties... dzesēšanas škidrums beidzās, kapots netaisījās ciet utt., bet tie jau tādi sīkumi. Brauciena sākumā google map mūs ātri vien ieved pilnīgā tupikā. Šķiet ātrākā apmaldīšanās mūsu ceļojumos. :D Mums par laimi, pamanām, ka šajā nekurienē paslēpies gaumīgs franču restorāns ar gana vilinošu pagalmu. Metam mašīnu nost un dodamies baudīt franču gastronomiju. Polundram tiek cepts kamamberts ar vītinājumu izlasi, kamēr es tieku pie labi pagatavotas zivs. Trāpīts desmitniekā, un šķiet, šī ir pirmā reize, kad savos ceļojumos nenobraukuši pat 10 minūtes, metam mašīnu pie malas un ejam ēst. :D To laikam sauc par pieredzi - cik reizes ir bijis tā, ka stundām meklējam kaut ko piemērotu, lai beigās paliktu vispār bez ēdiena. :) Ja nu kāds gadās Aviņonā, tad šo vietu noteikti varam ieteikt. Pēc sātīgām pusdienām, kas ir tieši tas, kas nav vajadzīgs šādā karstumā :), dodamies tālāk. Seko brauciens pa mazajiem Francijas ceļiem, mēģinot izlavierēt pa sašaurinājumiem ciematos un uz tiltiem. Apkārt skan siseņi. Bet ne tā kā Latvijā sienāži. Tā skaņa ir 5x skaļāka un intensīvāka - nekad neko līdzīgu neesmu dzirdējis. Wow! Kad brauc gar kādu koku aleju, tā skaņa ir hipnotizējoša (kaut kas līdzīgs šajā video https://www.youtube.com/watch?v=tjrzb7eE8yU, bet nodot īsti šo nevar). Pa ceļam braucu un aplūkoju Francijas lauksaimniecību un ar nožēlu secinu, cik gan viss tur ir savādāk. Viss skaisti sakārtots, laistīšanas sistēmas, un tā daudzveidība. Un āboli. Tik daudz ābeļu nekur neesmu redzējis. Uzreiz nāk prātā Kalvadoss. Par vīnogulājiem protams nemaz nerunājot. Vīnogulājus esmu redzējis daudz kur, bet šādus plašumus, desmitiem kilometru garumā, nekur. Iespaidīgi. Tā vien gribas Cotes du Rhone, bet ir karsti.

• Aptuveni pusotras stundas brauciens un esam klāt savā airbnb.com piebukotajā īpašumā. Britāniete Džeina mūs sagaida ļoti sirsnīgi - ir izpētījusi kartē Latviju, palasījusi un noskaidrojusi galvenos pieturpunktus. Sīkums, bet patīkami. Pēc neliela un ļoti klasiska angļu small-talk, Džeina izrāda mums dzīvesvietu (varu ļoti ieteikt tiem, kam gribas prom no pilsētas kņadas). Liels pagalms, lavanda aug turpat, vīģu koki, valrieksti , 2 zirgi ganās un fantastiski draudzīgs milzīgs suns vārdā Džango (jā, jā - par godu filmai). Bet pats galvenais - gana liels baseins mums diviem vien. Uzreiz pēc atbraukšanas, protams, iemēģinām to - ir labs, nav arī pārāk sasilis. Lai arī ūdens šķiet ap 24C, man pat grūti ielīst, ņemot vērā starpību ar āra temperatūru. Vakarā aizdevāmies arī uz vietēju ciematiņu, pastaigājām, paēdām vakariņas. Ciemata nosaukums - Cucuron. Kad plānoju ceļojumu galvā visu laiku "griezās" ainas no nesen vēlreiz noskatītās filmas "A Good Year". Likteņa ironija, lielu daļu filmas izrādās filmēja tieši Cucuron ciematā. Pārsteidz tas, ka tūristu nav. Vispār. Braucot uz Provansu visu laiku nelaida vaļā sajūta, ka tūlīt, aiz nākamā līkuma, jābūt autobusiem ar japāņiem, iesilušiem krievu tūristiem un kareivīgām vācu pensionārēm. Bet nekā. Tas darīja bažīgus, jo sapratām, ka Lavandu ziedēšanas prime-time jau bija aiz muguras.

• Nākamajā rītā dārzā brokastīs Džeinas sagādātie kruasāni un bagete ar aprikožu ievārījumu (mmmhmmm - rakstot, siekalas saskrien mutē). Pēc brokastīm devāmies braucienā pa Provansu. Pirms brauciena biju izpētījis pāris vietas, kur var skatīt Lavandu laukus. Neatkārtošos - internetā ir gana daudz info par šo tēmu, galvenokārt jādodas virzienā uz Valensole ieleju. Tur Lavandas pietiek visiem. Ieteikumam: labs blogs (ar ievirzi uz foto) par to kā, kur un kad braukt Lavandu lūkoties: https://www.jakeanddannie.com/photograph-provence-lavender-fields/  Lavandu atradām un pat daudz vairāk nekā bijām gaidījuši. Jā, vietām varēja redzēt, ka krāsu intensitāte vairs nav tāda, kāda tā, visticamāk, ir bijusi 2-3 nedēļas iepriekš, bet sajūtu var noķert. Jāatzīst, ka neesmu liels Lavandas aromāta fans, bet uz lauka smarža patīkama - acīmredzot ir liela starpība starp to, ko liek sadzīves ķīmijā un dabisko smaržu. Vēl viena lieta - skaņa. Lavandas lauks pievilina bites, kas rosās tur ievācot Lavandas putekšņus. Tad nu viss lauks dūc un smaržo. Tas ir tas, ko bildēs neredz. Bildēs neredz arī tos tūristus, kas tur sabraukuši. Arī tos, kas tur taisa pus-profesionālas fotosesijas ar statīviem, ietērpiem utt. Bet mēs šajā ziņā bijām gana veiksmīgi - cilvēku mūsu gadījumā tiešam nebija daudz, bet cik dzirdēts, sezonā mēdz būt traki. Ir gan viens triks, kas potenciāli būs šī bloga lielākais pienesums ceļotājiem. Lavandu lauki, kas domāti tūristiem (ar veikalu utt.) ir pie D6 šosejas uz rietumiem no Valensole. Tur ir forši, bet var būt arī pūļaini. Lauki ir ļoti kopti un var redzēt, ka piedomāts pie lauka estētiskā izskata. Bet, ja ir vēlme redzēt Lavandu audzēšanu industriāliem nolūkiem un arī lielākos apjomos ar daudz mazāk tūristiem, tad ieteiktu D8 šoseju virzienā no Valensole uz dienvidrietumiem gandrīz līdz pat Gréoux-les-Bains (vajadzētu gan resperespektēt lauku īpašniekus - nenomīdīt lavandu un neplēst sev līdzi suvenīrus; bunti svaigi grieztu lavandu var nopirkt pa 2 EUR).  Vakarā atkal baseins un supermārketā nopirktās vakariņas turpat dārzā pie Džeinas - vietējais siers, vītinājumi, melone. Vakarā vēl izgājām pastaigā pa vietējiem laukiem - tuvumā izpētījām vīnogulājos un atradām lavandu lauku turpat, 500m aiz Džeinas mājas. Un kazenāji. Tie ir absolūti visur un nenormālos kvantumos. Ja es tur būtu 2 nedēļas vēlāk, tad pārēstos līdz nelabumam, garantēti.

 • Nākamā diena - plānā pa dienu Aviņona, pēc tam Valence, kur notiek viens no Tour de France posma finišiem. Tomēr jau Aviņonā jau iepriekš prātu šķērsojusī doma nostiprinās arvien vairāk - TdF apskate klātienē jāatliek uz citu reizi - ir vienkārši pārāk karsts ar koferiem kaut kur staipīties (grūts lēmums, ņemot vērā, ka šogad ir tieši divdesmitais TdF, kam aktīvi sekoju, turklāt tajā piedalās mūsu novadnieks). Aviņona nepārsteidza. Skaista vieta, kur noteikti kādreiz vēlētos atgriezties, bet ne tūrisma sezonas pīķī un tādā karstumā. Tur pavadījām vien dažas stundas, apskatījām galvenos apskates objektus (nocietinājumu, Pāvestu mītni, katedrāli un vēsturisko centru in general). Šajās dienās arī notika ikgadejais Aviņonas kultūras festivāls, bet tā apmeklējums mūsu īsajā viesošanās reizē mums šoreiz izpalika.

• Braucienā no Aviņonas uz Lionu neliels fail sanāca (ok, diezgan liels). Uz perona sagaidījām savu TGV 15:24 tikai, lai, jau braucienam sākoties, konstatētu, ka esam nepareizajā vilcienā. Bet es pat nebiju pārsteigts, kad man pavadonis, smejoties teica, ka esam nepareizajā vilcienā. Francijā ar vilcieniem man “veicas”. :D Tad nu lūk, mūsu 1.klases biļetes izplēnēja, jo atradāmies nepareizajā TGV. Jo redziet šis ir TGV, kas kavējās, mūsējais būtu bijis vēlāk (attiecīgi arī kavējas). Stacijā uz monitoriem nekas par to nebija rakstīts, acīmredzot paziņoja par to franciski, mēs neuztvērām. Bet tā sajūta, kad Tev pasaka - Jūs esat "nepareizajā vilcienā". Es tajās 3 sekundēs līdz pavadoņa nākamajam teicienam paspēju nodomāt - "Diez, kur mēs tagad traucamies - Parīze, Marseļa vai Nica"? Izrādās, ka uz to pašu Lionu, fū... Ok, nav liela bēda - izmest mūs no vilciena nevar, jo pieturu nav līdz Lionai. :D Mums iedalīja brīvās vietas un drīz jau bijām Lionā.  Tik ne centrā, bet lidostā. :D Rezultātā dabūjām samaksāt 30 EUR par ekspress vilcienu no lidostas un centru. Vēl braucot TGV, skatījāmies, kā savelkas mākoņi un minējām, kur viss šis karstums izgāzīs. Braucienā no lidostas uz centru viss iepriekšējo dienu akumulētais karstums rezultējas pamatīgā gāzienā un pūtienā Lionā. Kad izkāpām no vilciena, lietus jau gandrīz bija beidzies un vētra bija garām. Atstājot Lionu pilnu ar nolauztiem kastaņkokiem un to zariem. Vakaru pavadījām apskatot Lionu. Un ziniet ko? Šis bija ceļojuma negaidītākais upside. Iepriekš man Liona asociējās ar milzīgu pilsētu un haosu līdzvērtīgu Marseļai. Bet nē - ļoti, ļoti simpātiska pilsēta, ar skaistu promenādi gar upi, vecpilsētu uz salas Ronas upes vidū, skaistu arhitektūru un kopumā ļoti patīkamu atmosfēru. Nedaudz pabaudījām džeza koncenrtu terasē pie Lionas operas, nopirkām pārtiku veikalā un jau atkal devāmies uz mums jau zināmo IBIS viesnīcu. Nākamreiz noteikti ieplānotu vismaz vienu pilnu dienu Lionā.

• Pēdējā ceļojuma dienā no rīta atkal apēdām pa kruasānam un Pan au chocolat, pasiekalojāmies Lionas gardumu tirgū (neko īsti daudz nopirkt nevarējām karstuma dēļ - pa ceļam izsautētos) un devāmies uz staciju. 2h brauciens un esam atpakaļ Ženēvā, kur pavadījām dažas stundas. Aizgājām protams līdz strūklakai un atcerējāmies iepriekšējo reizi, kad ar Polundru bijām Ženēvā. Tas bija astoņus gadus atpakaļ, kad tas bija mūsu kāzu ceļojums (ok, daļa no tā). Tagad atskatoties - no vienas puses liekas, ka tik nesen tas bijis, bet šo gadu laikā esam bijuši tik daudzās vietās (dažas no tām šeit aprakstītas).

Kopumā labs, lai arī gana kompakts brauciens. Atslēgties no ikdienas izdevās, lavandu redzējām, franču virtuvi patestējām.


P.s. Esiet uzmanīgi ar google maps Francijā. Vairākas reizes mūs ieveda netur, kur gribējām nokļūt. Kronis visam gan bija gabals, kur mūs ieveda normālā mežā, kur lai tiktu uz priekšu bija jāršķērso upīte…nu tā, uz aci, līdz pusmetram dziļa. :D