Prioritāšu maiņa

Ir seši no rīta, visi guļ. Sēžu savā šūpuļkrēslā, miegs īsti nenāk. Nevarētu teikt, ka šī ir bijusi grūta nakts, bet miega trūkums tepat vien ir. 

Aiz sienas guļ viņa, meitene, ar ko nedēļu atpakaļ saskatījāmies pirmo reizi un iemīlējāmies viens otrā acumirklī. Turklāt viņa mani atpazina uzreiz, es viņu mazliet ar'. Savādāk nemaz nevarēja būt, jo pēdējos 2-3 mēnešus ik dienu sazinājāmies, lai arī ne e-pastus, ne whatsapp bildes viens otram nesūtījām. Es viņai stāstīju cik ļoti gaidu tikšanos ar viņu, bet viņa man pretī glāstīja roku.
Cilvēki halātos teica, ka tiksimies ap janvāra beigām, bet es Polundram jau pāris mēnešus iepriekš puspajokam teicu, ka 16.-17.janvāris būs tās īstās un liktenīgās dienas. Vienkārši zināju. Un to arī katrā mūsu "komunikācijas sesijā" teicu - "Atceries, 17.datums tuvojas, pamazām sāc taisīties uz randiņu!". :) 

Tāpēc nevarētu teikt, ka biju negatavs vai pārsteigts, kad Polundrs 17.janvārī, 3os naktī paziņoja, ka ir laiks. Šī ir tā dzīves epiozde, ko laikam lielākā daļa vīriešu sagaida ar lielākām vai mazākām bažām. Arī manā gadījumā  tā bija - nevarētu teikt, ka bailes vai uztraukums ļoti liels, drīzāk saviļņojums un neziņa. Pirmajā mirklī ieslēdzās neliela panika, bet tad tā pa īstam pamodos un atcerējos, ka šis scenārijs jau n-tās reizes galvā izdomāts, viss ir saplānots, viss izlasīts, viss kārtībā. Pāris dziļas ieelpas, un aiziet uz randiņu. 

Nezinu, kā šādi randiņi tiek organizēti Latvijā (esmu tādā piedalījies, bet pasen - vēl astoņdesmitajos, turklāt citā ampluā), bet Helsinkos mūsu randiņu uzorganizēja ļoti profesionāli. Mūsu randiņa vietā uzņēma ļoti laipni, izklāstīja kas un kā tagad notiks utt. Tad vairākas stundas pārdzīvojumu un absolūtas bezpalīdzības sajūtas. Un jāteic, ka visā šajā procesā tieši tas ir visgrūtākais. Ir pierasts ikdienā rūpēties par Polundru, bet šajā gadījumā apstākļi ir tādi, ka labākais ko Tu vari darīt ir pienest ūdeni, novērst domas no sāpēm, uzmundrināt. Tik bezpalīdzīgs es sen nebiju juties.

Pēc dažām bezpalīdzības pilnām stundām un ļoti intensīva noslēguma, mēs beidzot ieraudzījām viens otru. Un man par pārsteigumu, viņas plaši atvērtās acis raudzījās tieši manējās. Un brīnījās. Sejas izteiksme bija nesajaucama ne ar ko citu - plašs izbrīns par to, kā pēkšņi viss ir izmainījies un neskaidrība par to, kas ir tas bārdainais onkulis, kas lūr virsū ar mazliet noraudātu seju un trīcošām rokām. Un, lai cik banāli tas neskanētu, šāds randiņš ir neaizmirstams. Es neesmu drošs vai savā līdzšinējā dzīvē esmu piedzīvojis ko tikpat emocionāli intensīvu. Jau pēc savām 20 minūtēm mūsu attiecības  pārgāja nākamajā stadijā - viņa gulēja man klēpī, cieši iemigusi. Un likās, ka šādi es varētu sēdēt un lūkoties viņā mūžīgi. Nākamās divas naktis pavadījām randiņvietas viesnīcā, cilvēki halātos mūs daudz konsultēja par mūsu turpmākajām attiecībām un to kā rūpēties par jauno draudzeni. Man pašam par pārsteigumu, gandrīz nebija tā neveikluma attiecībās. Likās, ka viņa ir bijusi šeit jau labu laiku. Tādēļ ņemt viņu rokās, pieskarties, runāt ar viņu - viss likās dabīgi. Uztraukumu par to kā nu tagad būs, strauji nomainīja saviļnojums par to, ka būs, turklāt būs labi. :)
Tagad jau esam mājās. Ikdiena ir mainījusies, prioritātes arī.