Rīga, mana Rīga...
Šonedēļ, pēc gandrīz pusgada prombūtnes iegriezos Rīgā. Tā ir pirmā reize manā mūžā, kad esmu bijis prom tik ilgi. Un attiecīgi “ieslēdzas” kontrasti. Protams, ka ziņu un soc. tīklu līmenī esmu sekojis tam, kas notiek Rīgā, bet realitāte ir skaudra. Pēc pusgada dzīvojoties pārsvarā pa Ziemeļvalstīm, acīs krīt lietas, ka agrāk, dzīvojot/strādājot Rīgā ikdienā, palika nepamanītas. Pirmkārt, infrastruktūras paskats un pieejamība. Viss nobružāts, gājēju ietves bedrainas, nolupušas, ar plaisām, bet bruģētās pārsvarā sāk brukt. Protams, ir patīkami izņēmumi, bet on average… Otrkārt, dzīvojamais fonds centrā. Nolupušas, pelēkas, ārkārtīgi netīras mājas. Pat pēc gana pelēkajiem Helsinkiem, šķiet drūmi un depresīvi. Treškārt, zaļās krāsas trūkums. Par spīti tam, ka veģetācija Rīgā ir vismaz 2-3 nedēļas priekšā Helsinkiem, vienalga acīs metas tas, ka izņemot pāris pilsētas parkus, pārējā pilsēta ir asfalta un ķieģeļu pasaule. Ceturtkārt, mašīnas. Daudz mašīnu. Vienā Kr. Valdemāra ielā redzēju v...