Pandēmijas laiks Helsinkos

Eh, cik gan sen šeit nekas nav rakstīts. Jāatzīst, ka pēdējā laikā iestājies manāms radošais apsīkums. Pat tagad, kad pasaule sagriezusies kājām gaisā, iedvesmas trūkst, lai arī liktos, tik daudz jauna par ko rakstīt. :)

Tulpju laiks Helsinkos

Tāpat kā daudziem, pandēmija diezgan sačakarēja arī mūsu plānus. Ilgāku laiku bijām plānojuši 2020.gada pavasarī izņemt ilgi taupīto paternitātes atvaļinājumu un doties blandīties pa pasauli. Plānos sākumā bija Āzija, tad Dominikāna, tad "piezemētāki" mērķi kā Itālija (yeah, right), Šveice, Austrija... Beigās paspējām aizceļot uz Tenerifi (mazliet paspējām pabaudīt marta sauli, Līva izbaudīt pludmales smiltis, bet pēc būtības dzīvojām lockdown režīmā), un "evakuēties" atpakaļ uz Helsinkiem, kur godprātīgi pavadījām 2 nedēļas pašizolācijā. Žēl, bijām šo atvaļinājumu ilgi plānojuši un organizējuši visu tā, lai mums ir 7 nedēļas kopā ceļojot skaistās vietās, prom no ikdienas un ierastajiem skatiem. Bet nu ok, vietai nav tik daudz nozīmes - galvenais, ka esam kopā un pie labas veselības. Šī situācija tikai vēlreiz parādīja, ka pārlieka plānošana tāpat ne pie kā laba nenoved. :)

Atgriežoties Helsinkos: pretstatā lielai daļai sabiedrības, varētu teikt, ka esošā situācija mums nav būtiski mainījusi ikdienu. Tā kā šeit, Helsinkos, dzīvojam, "ne savā" vidē, arī iepriekš mūsu socializēšanās bija visai limitēta. + Mūsu mazais ikdienas kalendāra plānotājs dzīvi plāno neatkarīgi no tā vai pandēmija tur, aiz loga, ir vai nav...

Lai arī lielākā daļa ierobežojumu (kas starp citu nemaz tik ierobežojoši te, Somijā, nemaz nav bijuši - pēc būtības kādu laiku slēgtas skolas un sabiedriskās ēdināšanas iestādes) jau ir atcelti vai tuvākajā laikā tiks atcelti, mēs turpinām dzīvot de facto pašizolācijas apstākļos. Ņemot vērā, ka mums šeit, nav nekāda atbalsta tīkla, īsti nevaram atļauties saslimt. Vismaz, ne vienlaicīgi, jo nebūtu, kas pieskata bērnu. Attiecīgi, joprojām uz veikaliem, kafejnīcām neejam, nemaz nerunājot par sabiedrisko transportu vai citām vietām ar augstu vīrusa ķeršanas potenciālu. Ēdienu reizi divās-trīs nedēļās piegādā K-Market (analogs "Rimi"). Sanāk paliela plānošana un piegādes dienā arī krāmēšanās (parasti ap 10-12 kastēm), bet savā ziņā arī ir ērti. Noteikti arī dzīvei normalizējoties, izmantosim pārtikas piegādes pakalpojumu - ilgstoši glabājamās preces šādi daudz ērtāk sagādāt, īpaši, ja dzīvo bez auto. Jā, ziemā bija neērtības, ka katru dienu svaigus augļus/dārzeņus nevarēja dabūt, bet tagad pavasarī/vasarā parādās alternatīvas, kā, piemēram, āra tirgi. Maizi (tāpat kā tagad daudzi) cepam paši. Cept maizi ir modīgi, bet mūsu gadījumā labi bija tas, ka jau iepriekš cepām, attiecīgi šī nav sekošana trendam aiz neko darīt, bet gan vienkārši svaigas maizes cepšana savām vajadzībām, kas arī pie reizes mazina nepieciešamību pēc veikala. Kāds laiciņš gan pagāja, kamēr piešāvos pie šī dzīvokļa krāsns. Laika gaitā ir kļuvis vieglāk, vietējie biznesi pielāgojušies situācijai - arvien vairāk visādas piegādes opcijas, tirdzniecība pa logiem un durvīm, tagad arī āra kafejnīcu opcijas parādās. 

Šķiet cilvēki kopumā pret Covid-19 attiecas gana nopietni. Protams, tāpat kā visur - cilvēki ir dažādi. Ir tādi, kas ļoti nopietni gatavojās iziešanai no mājām, slauka durvju rokturus, katrā kabatā pa spirta šķīdumam, maska uz sejas, un aiziet... ir tādi, kas dzīvo kā līdz šim, mazāk izmanto sabiedrisko, biežāk mazgā rokas, bet neko sev baigi neatsaka. Un ir tādi, kuriem po... uz visu. Dzīvo kā agrāk, un vēl vairāk - šķiet, gūst baudu no apkārtējo biedēšanas ar savu uzvedību. Bet, in general, es teiktu, ka somi gana atbildīgi. Vienīgais, kas traucē pilnvērtīgai cīņai pret Covid-19 ir somu apsēstība ar rindām un saldējumu... Labi, tas puspajokam, bet somu tradīcijas pavasarī, kad tiklīdz termometra stabiņš rāda vairāk par +5C, drūzmēties un stāvēt mega-garās rindas pakaļ saldējumam, ir apbrīnojamas. Vakar redzēju šķiet 50 m garu rindu uz saldējuma kiosku, varu tikai apbrīnot tos cilvēkus, bet vismaz 2m intervāls tiek ievērots. :) 

Pandēmija mani ir piespiedusi strādāt no mājām. Ir savi plusi un mīnusi. Neapšaubāmi, lielākais pluss ir tas, ka jebkurā brīdī, bez/maz-jēdzīgas kafijas pauzes vietā, varu aiziet paspēlēties ar meitu, paēst kopā pusdienas vai iziet pastaigāt. Visforšākie ir rīti, kad kopā ar meitu ceļamies, ēdam brokastis, mazgājamies un lasām grāmatu. Tad nododu meitu mammai, un pats dodos strādāt. Agrāk vienmēr uz darbu aizdevos vēl pirms pārējie ir modušies. Šī ir ļoti patīkama pārmaiņa, un pat nezinu kā būs atgriezties pie "vecā modeļa". 

Pie mīnusiem noteikti jāmin ergonomika - nav man ērtas vietas mājās, kur strādāt. Ja kļūs skaidrs, ka šī situācija ievelkas, nāksies investēt galdā/krēslā. Arī koncentrēšanās spējas man mājās ir zemākas, internets lēnāks un raustīgāks, IT sistēmas ne vienmēr strādā, un ko tur liegties...daudzas lietas atrisināt klātienē būtu vieglāk un ātrāk. Attiecīgi, man kopējā produktivitāte noteikti ir zemāka, nekā iepriekš. Bet, es par to nepārdzīvoju, tāda ir situācija, citiem situācija ir būtiski sarežģītāka. Labi, ka situāciju apzinās arī priekšniecība, kolēģi un vissbeidzot - klienti. Tajā pašā laikā, skatos uz kolēģiem, un saprotu, ka es vēl diezgan ātri pielāgojos jaunajai situācijai. Mana līdzšinējā darba pieredze, kas iekļāva sevī gana daudz attālinātās komunikācijas, ļauj man vieglāk iekļauties jaunajā ritmā. 

Līva (1g4m) ar katru dienu kļūst arvien...hmm...pieaugušāka. Varam jau pamazām komunicēt, kaut ko sarunāt. Līva ir iemācījusies staigāt, skraidīt, griezties pa savu asi. Bez “mamma” un “teta”, jau saka “gaļa”. :) Un “nanna” (vanna), “pamp” (pamperis), “kaka”, “tu-tu” (vilciens), “brm-brm” (tramvajs), “ba” (bumba, vai jebkas apaļš), “bē” (aita), “ūūūū” (vilks), “pēk-pēk” (pīle). Katru dienu kaut kas pamazām nāk klāt. Siltākam laikam iestājoties, arvien vairāk laika pavadām ārā - parkos, pie jūras, pilsētā. Līvai patīk suņi, putni un vāveres. Dažreiz pat nesanāk iemigt, jo tik daudz suņu apkārt, ka nevar taču gulēt. :) Līva tētim palīdz izkrāmēt un iekrāmēt trauku mazgājamo mašīnu un veļasmašīnu. Līva ēd gandrīz visu, ir iemācījusies ar ēst ar karoti un dakšu. Dažreiz sanāk nošmucēties, bet iet arvien labāk, īpaši, ja tiešām gribās ēst. :) Vienvārdsakot, ir interesanti. Mums šonedēļ piegādāja velosipēdus no LV, attiecīgi mūsu areāls būtiski paplašinās. Savādāk tuvākos rajonus esam izstaigājuši krustu-šķērsu, un ja gribās, ko savādāku, tad jādodas vismaz 10km pastaigās. Mūsu pastaigas pārsvarā ved pie dabas - uz jūrmalu, uz kādu no tuvējām salām, uz mežu. Bet, kad spēka kājās vairāk un ir arī brīvs laiks, tad dodamies uz botānisko dārzu, kas šajā laikā ir īpaši krāšņs, un interesanti, gana tukšs. Lai arī atrodas pašā centrā, iekļūšana tajā nav tik viennozīmīga, kas acīmredzot pasargā to no lielākiem pūļiem. Neatņemam sastāvdaļa botāniskā dārza apmeklējumam ir arī blakus esošā munkki (virtuļi)/perunapiirakka (tradicionālas kartupeļu maizītes) ceptuve, kur, šķiet, ir vienas no labākajām Helsinku kanēļmaizītēm. Dažreiz pastaigās dodamies arī uz mums netālu esošo Hietaniemi (tulk.: smilšu pussala), kas galvenokārt zināms ar pludmali, pastaigu takām, kapiem un bijušo psihiatrisko slimnīcu. Izklausās dīvaini, bet viens no šī Helsinku gala labākajiem parkiem/pastaigu vietām. Ļoti skaisti un kopti kapi, kā arī skaista teritorija ap slimnīcu.

Ja nopietni, tad tikai nesen sapratu, ka pandēmijas radītie jauni apstākļi, mums patiesībā nemaz ļoti "nekož". Jā, trūkst iespējas aiziet uz kādu muzeju, pabraukāt ar metro (kas tik ļoti tīk Līvai), aiziet uz kādu interesantu veikalu vai kafejnīcu. Bet tajā pašā laikā, tie ir tādi nieki... Ir tikai viena lieta, kas man trūkst - tā ir iespēja būt mobilam. Iespēja aizbraukt uz Carnikavu, satikt radiniekus un draugus. Pārējais viss ir risināms un atrisināms. 

Bildes slinkums likt, dažas pēdējās bildes var redzēt

Instagram kontā: https://www.instagram.com/miesnieks/