Bronza Tamperē

 Nav jau daudz ko rakstīt, paši visu redzējāt. Mums bija tā priekšrocība būt Tamperē, arēnā. Laikam ir bijis vērts dzīvot Somijā pēdējos sešus gadus, kaut vai, lai piedzīvotu 28.maija vakaru Tamperē.

Hokeja spēle paliks vēstures grāmatām, bet man atmiņās paliks notiekošais pašā arēnā un ne-latviešu reakcijas uz notiekošo. Mums, LV hokeja faniem, šāda atmosfēra gadu gaitā ir kļuvusi par normu, bet šo fenomenu nepiedzīvojošajiem – maigi izsakoties -  pārsteigums.

Ienākot arēnā, trokšņa un emociju vilnis ir tik spēcīgs, ka "gāž no kātiem". Grūti teikt, cik tieši LV fanu vakar bija arēnā. Kopumā spēli apmeklēja 11 tūkstoši skatītāju. Formāli, no Latvijas, šķiet bija kādi 5-8 tūkstoši (redzēju arī daudz vietējo latviešu). Cik cilvēku fanoja par Latviju? 10,9 tūkstoši. Ja ne vairāk. :D Par Latvijas vārtu guvumiem priecājās Kanādieši, Somi, Vācieši un pat tie daži retie Zviedri (kas vēl joprojām dusmojās uz Latviju, jo sarkanbaltsarkano vietā gaidīja atpakaļ Tamperē savu komandu), kam nebija izdevies pārdot savas biļetes.

3.periodā, kad meita skaņas/emociju pārsātinājuma dēļ paprasīja pasēdēt ārā, sēdēju ar viņu bārā pie televizoru ekrāniem. Kad amerikāņi iemeta trešos, bārā un arēnā valdīja absolūts klusums. Kapa klusums. Tos 10 ASV fanus nedzirdēja. Nopūtas. Pie blakus galdiņa atskanēja sulīgs “Scheisse” un “Perkele”… bārs sāka strauji pildīties ar “neitrālajiem faniem”, kas acīmredzot nodomāja, ka nu jau ASV uzvaru vairs neizlaidīs. Tika piepildīti kausi, un visi turpināja skatīties, savā starpā dažādās valodās čalojot, ka “bija tik tuvu”. Un tomēr, pēc brīža gan arēnā, gan pašā bārā (kur bez mums nebija neviena paša latvieša) sāka skanēt “Latvija, Latvija!”.  Un tad… Arēna sprāgst un visi pievēršas televizoram (kur translācija iet ar 2-3 sekunžu novēlošanos), kur Rubīns dara savu maģiju. Visi lec kājās, alus lido pa gaisu, un visi skrien atpakaļ uz arēnu, pametot uz galdiem savus tikko piepildītos alus kausus. Tik viens vācietis paliek un man teic (manāmā reibumā – nezinu kādā kondīcijā viņš finālu sagaidīja): “Die Letten sind verruckt – sie werden gewinnen”. Man izdodas pierunāt Līvu, ka tomēr vēl jādodas atpakaļ (nākas ietirgot konču). Meitenes, kas tirgo konfektes, ieraugot mūsu Latvijas karodziņu teic, ka tos amerikāņus papildlaikā vajadzētu nospiest. “Ejiet, ejiet ātrāk!”.

Tas, kas notiek arēnā pēc vārtu guvuma papildlaikā, ir neaprakstāmi. Arēnas staff neko tādu nav redzējuši – uz sejām vnk pārbīļa un smaida kombinācija. Somi, Vācieši un Kanādieši, kas gaida nākamo spēli ir autā, un saprot, ka dienas galvenā spēle tikko ir beigusies. Tribīnēs ir neticības, sajūsmas un lepnuma mix. Mazo Dziesmusvētku laikā, t.sk. himnas laikā, ne-latvieši mutes atkāruši skatās, filmē un nesaprot, kas tieši tagad notiek.

Daugaviņš paceļ kausu, un realitāte iesit – mums ir bronza!

Atpakaļceļā “Latvija, Latvija!” skan benzīntankos un veikalos, kur darbinieki izskatās sabijušies :D Vakarā meita vēl ilgi nespēj iemigt no emocijām un saņemtās enerģijas. Prieks, ka viņa bija tur, pat, ja varbūt neko daudz no vakara neatcerēsies.